brīžiem pārāk skaudra tieša patiesība nāk. bet mana patiesība ir un paliek mana patiesība. nav jau laika melot, liekuļot vai izliekties un kāda velna pēc iedomātu dzīvi dzīvot? burvība taču slēpjas auģšanā, maiņā, briedumā, sadegšanā un no jauna augšanā. un man gribētos klusumu iemācīties, pilnu klusumu. tas notiek tik lēnām un mana jaunība brēc, ka jāskrien, bet brīžiem, mirķļiem tik skaisti. un ir vēl kur augt. man nevajag spārnus, dodiet man mūžīgu mirkli pirms iemigšanas, to starptelpas neprātu, vai sekundi pēc pamošanās.

ziniet, svētdienas ir ģimenes dienas un bezgala nepateicīgas dienas stopēšanai, jo viņi trauc tev garām, bet tu viens ar savu pacelto roku pret pasauli, kaut ko lūdz, kaut ko meklē un kaut kur dodies. viens savā esamībā. nestopējiet svētdienās, tad jau labāk viens ar savu piparmētru tēju, savā gūltā, savas multfilmas sakties. :) mīlu dzīvi.