sēžu un gaidu, kad paliks patiešām tumšs. ziņās dzirdēju, ka būšot kas līdzīgs zvaigžņu lietum, jo komēta pietuvojusies zemei un tās putekļi iekļūstot atmosfērā sadegs. aizmirsu komētas nosaukumu, nevaru neko atrast internetā, bet vēlāk iziešu ārā ar viskija glāzi un cigareti.
kavējot laiku klausos vecās Imanta Kalniņa dziesmas, viņš un Ziedonis ir tik diži cilvēki. bet ne par to stāsts, stāsts ir par to, ka ar vienas dienas nokavēšanos man uznāca patriotiskas jūtas. un ne jau par tēvzemi, bet par sirdi. man palika skumji, ka visi aizbrauc uz ārzemēm dzīvot. es zinu, ka es arī braukšu. bet tā burvība, ka visi draugi un ģimene ir vienuviet. un tā ir pati labākā lieta, kas kādreiz Latvijā bija. nu un protams Imanti - Kalniņš ar Ziedoni.

Debesīs vēl visi dzīvo.
Nekas nekrīt, nekas nedeg. Bet lieliska iespēja nākotni zīlēt un viskiju baudīt.

Vienā naktī zvaigzne mira.
Tajā pašā sapnis dzima.
Zirgs, kas dzīvo debesīs.
Iezviedzās, bet nekustās.
Viņam mani zemes saņi,
Tālāki kā lielie rati.
Tev būs savu sapņu princi
Citās zvaigznēs atrast,
Citos ratos jūgt..