neko negribēju teikt, jo mani šī diena nekā sevišķi neimponē. bet kad viss lielais vīriešu kolektīvs pasniedza rozes, apsveica un pasēdējām. njā samulsināja. patīkami. ļoti skaistas rozes.

"vai zini, es kādreiz biju glābējs. es sēdēju glābšanas tornī un alku pēc ūdens. viss, ko es visu dienu gribēju, bija tikt ūdenī. pēc maiņas beigām ienirstot, man jāatzīstas, vienīgā doma man bija, ka okeāns mani nāvīgi biedē. es mīlu tevi. tu esi mans okeāns."

cilvēcīguma un dabīguma pilna. lēna, izjusti pulsējoša. the romantics.

es vienu nakti redzēju apbrīnojami skaistu vietu sapnī. peoniju parku, peoniju krūmus, peoniju pārpilnas debesis, visu. daži gaišzili mākoņi, vietumis ābeļziedi, akmens strūklakas, ūdens vietā peonijas. baltas, gaiši rozā, pufīgas, plaukušas, pumpuri, zaļas lapas. grants celiņi. upe ar iekārtu tiltu, koka terase ar kokos pakārtiem apaļiem bumbkrēsliem. šūpuļtīkli. zils, tumši zils ūdens. otrpus upei metro, augsceltnes, zelta durvis un durvju rokturi. cilvēki.
es alkstu tik tiešām tādā parkā staigāt un izpīpēt pētot dzelmi. uzpūš viegla vēja blāzma, uzvirmo tveicīgi saldā smarža, kā no cukur vates, kā pasaku pasaulē. un noskan mani neizsmietie smiekli.