shodien tāda domdieniņa sanāca. par sprandas sāpēm, par svaru, par ādu un uzturu. kā zīme no augšas piedega manis ceptā kūka :D nolēmu izkustēties jo sāp spranda, izdejojos, sāp joprojām, bet varbūt no regulāras kustēšanās paliks labāk.

vispār beidzot teicu sev, ka vajag un tagad, nevis kaut kad jau pienāks tas brīdis. šodien sanāca, bez solījumiem redzēs kā tas turpināsies.