satinos kapucē, atspiedos pret kolonnu pie ieejas durvīm un aizdedzināju cigareti. skatījos uz angāriem aiz sētas un mežu. no skursteņiem veļas dūmi, saule spiežas acīs un dzestrums laužas iekšā. domāju par laimi, par profesionālo laimi. es šeit jūtos labi, nāku ar prieku, ar kolēģiem sadzīvoju, mācos jaunumus, attīstos, jūtos novērtēta, mājās eju priecīga. šodien kolēģis teica, ka mani vajagot klonēt, es esot par maz. un tajā mirklī pirmoreiz es apzinājos, ka profesija izvēlēta pareizi.
tā ir viena laime, par pārējām citreiz. a, nē. vēl laime ir pilnīgi ne pēc kā neilgoties, šķiet, ka ar to puišu būšanām sajaucu galvu tik tālu , ka miers. tā ir liela brīvības sajūta, neko negaidīt, nekam nepieķerties un neilgoties, ja tam nav pamata.