nav laika, viņiem nav laika ar mani runāt. es sēžu, čubinu savus projektiņus un priecājos, kad viss labi sanāk un tiek būvētas mājas, kādam būs kur dzīvot. gan jau, ka man reiz arī būs sava, pašcelta un dievīga māja, jo skaidri zinu, ka izplānošu pati līdz sīkumiem, vai arī renovēšu pilnībā tagadējo vecāku māju.
citādi viss jauki, pat tik jauki, ka nav ko rakstīt. esmu mierā ar visu. ņūjēru svinēšu Dānijā.
neskatoties uz to, ka ir ziema, man ir prieks, jo esmu nolēmusi pasludināt 7dienas par pirts dienām. ir sākusies avokādo ēšanas sezona, tā ar karoti, ir mandarīni, būs ledus un būs kājās slidas. ir pižiks galvā un ir silti.

es esmu izvirzījusi domu savā galvā, ka visi tupie un čīkstulīgie cilvēki dzīvo mazo reizi, nu nav daudz reiz pārdzimuši, un nav pasējuši iemācīties dzīves gudrības. tāpēc uz viņiem nevar dusmoties.
un tikko man salikās, ka ziemā dzīve notiek lēnāk un ir intīmāka. feini. varēs sakrāt sevī visu to emocionālo bagātību un brīnumu, ko mēs parasti izkliedzam un izrādām tautās.

un viņam nav laika ar mani runāt, man slinkums slinkot un tā tapa šis ieraksts.