norīšu to smirdīgo dūņās un netīros ūdeņos izvārtīto krupi un kļūšu pareiza, pēc standarta, ko pieprasa. dzīvošu ilūzijā un jutīšos bezgala nelaimīga. šķiet ka šodien tas ir tas, ko no manis vēlas mirklis. es kļūstu vāja.

vot, nu atklāju, ka viņas dēļ es aizietu priekša lodei, kas šautu, bet viņa nē. tā ir tā sajūta, kas izrauj sirdi, kad tu pazaudē mīlestību sevī un nejau pret cilvēku ar ko tu guli, bet pret tādu, kas tev bijis kopš dzimšanas. viņa jau fiziski ir, bet morāli nosprāgst. varbūt par daudz atbildības man šobrīd un par maz pieskārienu. vajagot 20 pieskārienus dienā, lai justos labi. mans pieskārienu trūkums un atbalsta ir tieši tāds, ka striķi rokā un uz mežu pie priedes karāties gribas iet.

joprojām mani vajā skaitlis 69. viņš ir visur, bet gribu atrast kādu ne erotisku pieskaņu un mājienu. viņš atgādina iņ-jaņ zīmīti. hmm
morālo iizgāstuvi bomži būs izrevidējuši un sašķirojuši. palika labāk.