Kārtējā sutas piesātinātā pēcpusdienā zvilnējām uz ādas dīvāna, kas nepatīkami lipa klāt katram ādas laukumam, kas ar to saskārās, un skatījāmies filmu par atriebību. Visā visumā nekas ievērības cienīgs, tomēr viens tumsnējs aktieris ar spēcīgu, kuilīgu augumu atstāja tieši tik satriecošu iespaidu, ka nākamās nakts sapņos abas kā viena kunkstējām aiz labsajūtas, jo ļāvāmies, lai viņš mūs izrauj visos caurumos.
Nākamā diena sākās pavisam ierasti, jo mēs cēlāmies dienvidū, izbaudījām rīta nogurumu un gatavojāmies kārtējai iešanai kaut kur. Šoreiz mūsu plānā ietilpa doties uz Fat Tuesday aprunāties par Baii un manām darba iespējām. Baii priekšnieks gribēja, man veltot attaisnojuma frāzes, ka vairaak darbinieki nav vajadzīgi. Baudot ledaini veldzējošu apelsīnu sulu, manu uzmanību piesaistīja kāds vīrietis aiz bāra letes.


Viņā uz mirkli uzzibsnīja bērnišķīgs satraukums un neziņa. Es dziļi ieelpoju cerot šo mirkli noildzināt, bet tas jau bija garām, jo viņš juta, ka es spēlējos un viņš juta jau no paša sākuma, cik ļoti viņš man patīk. Īsti pat nezinu kurā mirklī kļūdījos un kad sāku viņu gribēt daudz spēcīgāk nekā viņš mani. Mūsu galvenā nesaprašanas bija klusums, nepareiza sasveicināšanās un sarunas trūkums. Pirmoreiz mūžā kādu satiekot es nespēju izdvest ne vārdu. Es biju samulsusi līdz nemaņai. Iekšā kūsāja emociju pārbagātums, bet es nespēju to izpaust, pat smaidu, pat vārdu. Tie pazuda mēģinot izlauzties. Un mans telefons bļāva manā vietā, 10tiem īsziņas un neatbildēti zvani. Nemiers pirkstos no attāluma, bez atbildes un izpratnes. Bet esot līdzās nekā, tukšums un bezbailīgs klusums. Zibeņo domas manā galvā. Bet kādēļ visa šī cīņa notiek manā iekšienē un nenāk laukā? Es vienmēr kā mazs bērns esmu pieķērusies visiem garām gājējiem un atdevusi viņiem savu sirdi, lai ņem, lai ir kam palīst azotē. Un tikai tad kad kāds to vēlas paņemt atmostas karotājs, stiprāks un spēcīgāks par visiem. Cik ilgi es dzīvošu viena. Visiem ir kāds, kāds apkārt, kas silts blakus gultā. Man arī, man arī tik ļoti gribas.
Nakts kad viņš ieradās, kad visas manas cerības jau bija zudušus uz viņa satikšanu bija neaizmirstami šausmīga. Viņš parādījās atvērtajās durvīs ar viskija glāzi vienā un kūpošu marihuānas cigareti otrā rokā, viņam līdzi bija vēl litrs viskija, kruasans un citrona minerālūdens zaļā stikla pudelē. Vēl nedaudz kokaīna kabatā. Pēc mirkļa viņš iznāca no vannas istabas ar piloši slapjiem matiem un kailu ķermeņa augšdaļu. Viņš pienāca klāt un sāka mani kaislīgi skūpstīt, slidinot savas auksti slapjās rokas pār manu augumu. Mēs atkritām cieti atsperainajā gultā un atdevāmies mirklim, viņa roka noslīdēja līdz manai potītei, satvēra to un uzcēla uz sava pleca. Viņa lūpas nebēdnīgi spēlējās ar manu labo krūti, nebēdnīgi iekožoties tajā ar zobiem. Viņa gurni sāka ritmiski kustēties atduroties pret manu ķermeni. Šķiet, ka mūs pārņēma mirklis un jau nākošajā mirklī es attapos, ka mēs nemaz pat vēl nebijām kaili. Viņš atkrita gultā uz muguras un pastiepās pēc manas rokas un uzlika to uz savām krūtīm, lai sajūtu sirdspukstus. Tos varēja ne tikai just, bet dzirdēt, tie piepildīja istabu, viņš bija gandrīz bez elpas, tik strauji tā sitās, tik pārbijusies es biju. Un mirklī, kad manā galvā dauzījās miljons jautājumi, viņa acis atvērās un lūpas viņam tik netipiski maigajā balsī nočukstēja „tikai nebaidies, mazā, ar mani viss būs kārtībā. Tikai neaizmiedz lūdzu un esi man blakus. Kur ir tavas kājas?”
Es piekļāvos viņam cieši klāt. Mana galva bija uz viņa krūtīm klausoties sirdspukstu roku un kājas savijās ar viņa spēcīgajām kājām. Rokas turpināja spēlēties, manas ar viņu un viņa ar mani. Pirkstgalu pieskārieni, tik maigi, satraucoši un acumirklīgi. Viņam slāpa un viņu pārņēma nemiers. Viņš devās lejā lai uzpīpētu, padzertos un kaut ko apēstu. Viņš cilāja visu, kas atradās uz stikla galdiņa virsmas, taču nekas viņu neapmierināja. Viņā auga nemiers un pēkšņi, viņš gribēja tikt projām. Tas bija viens mirklis, kad viņš bija augšā un jau atkal apģērbies lejā. Viņš mani apskāva cieši, viņš mani noskūpstīja tik kaislīgi un ilgi, viņš bija visapkārt, man aizrāvās elpa. Viņš nočukstēja manā ausī „piezvani, mazā, kad tu nākošo reiz būsi šeit.” Un viņš devās prom. Man nebija vairs spēka viņam lūgties, lai paliek un es zināju, ka tas ir bezjēdzīgi. Vēl saņemot vienu gaisa skūpstu manī mita cerība jau atkal atgriezties šajās lielajās un drošajās skavās. Bet sēžot lidostas geitā un gaidot iekāpšanu lidmašīnā, es beidzot aptvēru varbūtību, ka viņu nekad vairs neredzēšu.

Katrā ziņā tas notika negaidīti un pat negribēti, kad kārtējo reizi satiku viņu. Patiesībā es mēģināju viņu gluži pretēji visām iegribām, izmest no galvas un aizmirst. Bet nē. Kliedzoši skaļiem mūzikas ritmiem laužoties manās ausīs un baudot apkārtni es gluži vienkārši grozījos, gaidot savu dzērienu. Biju ieradusies ar diviem puišiem un vienkārši vēlējos labi pavadīt laiku. Tad negaidīti kā zibens no skaidrām debesīm manā acu priekšā bija viņš un apkārt nekā, viss kļuva mazsvarīgs. Viņš smaidīja, viņš tuvojās savā vienaldzīgajā, tik ļoti pašpārliecinātajā gaitā, it kā viņam piederētu visa pasaule un viņam tas būtu gluži vienaldzīgi, bet viņš mēģinātu pavedināt marmora statuju, tik neķītru un dauzonīgu skatienu un tai pat laikā izstarojot tādu pašu aukstumu kāds piemīt statujai, radot tik lielas alkas manī viņam pieglausties un saplūst ar viņu. Viņš pienāca pavisam tuvu, viņš apskāva tik cieši, viņš bija tik silts, mana sirds grasījās nojaukt ritmu un pārkarst līdz īssavienojumam. „čau, mazā. Tik sen neredzēta. Kā tev iet?” un vēl pāris citas muļķības apspriedām. Viņš pat iepazīstināja mani ar savu brāli. Vienīgais ko es vēlējos bija pieglausties viņam cieši klāt un apturēt laiku, vai pasūtīt viņu ratā no kurienes viņš nācis, jo es nemitīgi cīnījos ar šo saldkaisli neapmierināmo iekāri, mirkļa ilūziju un retiem pieskārieniem. Nespēju saprast vai tas var būt tikai vienpusēji un nemaz tajos īsajos mirkļos tā nešķita. Man bija jāatgriežas pie saviem pavadoņiem pieklājības dēļ un man tik ļoti vajadzēja to viskija glāzi, kas mani jau gaidīja un vēl kūpošu cigareti, kas spētu mani aizraut vismaz mirklīgā bohēmā un izkvēpināt manas domas kā gaistošus dūmus. Viņš izņēma paciņu savu iecienīto marlbaro, izņēma cigareti aizdedzināja turot to sažņaugtu starp savām lūpām un tad pasniedza man. „Nepazudi!”
Lai arī viņš aizgāja un lai arī mēs no pludmales bāra iegājām iekštelpās labākas mūzikas dēļ, es nespēju nedomāt par viņu un vēroju apkārt notiekošo. Puišus uztrauca mana pēkšņā garastāvokļa nomaiņa un tikai vairs daļēja klātesamība. Nācās viņus pārliecināt, ka viss ir kārtībā un raiti malkojot viskiju, centos aizskalot raizes. Novēroju viņa kustību izejas virzienā un pēkšņi raitā soli devos pāri visai zālei uz tualeti. Nu jau bija vienalga vai mani līdznācēji mani redzēs vai nē. Es viņam pieglaudos un ņaudēju dažādas muļķības ausī. Viņš turēja manas rokas un izvilka mani ārā, piespieda pie sienas ar visu savu augumu un nodevās kaislei. Iekāre auga. „vai es drīkstu tevi nogalināt?”. Viņš sāka sarkastiski smieties atvēra kreklu, atkailināja savas krūtis un paziņoja „ņem, iedur dunci tieši šeit.”. „tev nemaz neinteresē kādēļ?”. „nu kādēļ?”. „tādēļ, ka es tik ļoti tevi gribu, bet nevaru dabūt,” es noteicu klusi cerīgi un skumji lūkojoties viņa dziļajās, tumšajās acīs. „ja to nevari tu, tad to nevar neviens.” Un viņa smaids atkausēja manu sirdi, viņa rokas manu augumu un viņa lūpas manējās. Tajā mirklī vispār neeksistēja nekas apkārt, bijām tikai mēs un tikai tas mirklis. Un tikai neiespējams piedāvājums „braucam pie tevis!”. Es to nevarēju un viņam bija jādodas prom un es atgriezos pie viskija un vēl viena dūma. Un tā viņš no jauna atgriezās manos domu labirintos un sāka meklēt izeju, lai atsvabinātu mani no šis vājprātu izraisošās iegribas.