1.DAĻA
Reiz dzīvoja jauna meitene, kas cirkā strādāja par klaunu. Reizēm viņa zīmēja smaidu, reizēm lielas melnas asaras uz saviem vaigiem. Cilvēki par viņu smējās, joki bija patiešām labi, bet vakaros, kad viņa tīrīja no sejas biezo grima kārtu viņa nejutās laimīga. Viņai šķita, ka par maz maksā, jo viņa ļoti centās un smiekliem taču ir augsta cena. Viņa saņēma visu dūšu un devās pie sava priekšnieka pundura, kurš pie viena bija arī ziloņu dresētājs, lai izkliegtu savu sāpi. Priekšnieks viņu vienkārši piesmēja un izmeta naktī uz ielas. Meitene prātoja, kas bija ne tā? Cik vērti tad ir šie smiekli? Viņa bezspēkā staigāja caur šaurajām ielām, līdz noslīka gar akmens mūra sienu un austot jaunai dienai, viņa pārstāvēja jau jaunu profesiju, nu viņa ubagoja, ne smaidus, ne mīlestību, bet monētas, pēc kurām viņa tā dzinās. Tās ripoja, šķindēja un vēlās pa vienai rīta kafijas krūzē, bet neviens pat uz viņu nepalūkojās, ja nu vien kāds nosodošs ļaunuma pilns acu skats nozibēja viņas virzienā vērsts. Viņai nācās ar zāli sev uzzīmēt zaļu smaidu, jo viņai tā trūka, pat ļoti. Bruģis bija par pelēku, smiltis nevarēja salīdzināt ar arēnas samtu, ziloņu vietā noplukuši kranči. Mirkļos, kad viņa neskaitīja garāmgājējus ar sarkanām kurpēm, kas viņai vismaz kaut maz liet šķita oriģināli, viņa pētīja zāles stiebrus, kas lokās vēja. Kā cilvēki par tiem sejas, uzguļoties vai nomīdot tos. Viņa domāja, ļoti daudz. Viņa cīnījās, cīnījās ar sevi. Vēlme padoties un pagulties zem ziloņa smagās kājas, bija ļoti kārdinoša.
Meitene izkratīja savu papīra krūzi, saskaitīja savas monētas un nopriecājās. Viņai pietika naudas maizei un svilpei. Rīt viņa nopirks sev spilvenu, bet varbūt pēc nedēļas viņai piederēs vijole. Viņa nolēma neuzcenot smaidu, bet dalīties. Tagad viņas mīlestība bija zvaigznes un sajūta, ka viņa ir pati, bez lēta smaida vai uzzīmētām asarām. Pat noplucis krancis šķiet mīļāks, ja ir tavs un ziloņiem zūd vērtība.
2.DAĻA
Pēc kāda laika ar meiteni bijušo klaunu, ubagu un nu jau esošo ielu vijolnieci notika, kas pavisam neparasts. Viņa satika kādu vecu vīru, kas apbrīnoja viņas mūziku. Naudas viņam nebija, bet viņš gribēja izdarīt ko labu viņas labā. Viņa nodarbošanās bija vēl jocīgāka par viņa paša izskatu. Viņš tirgojās ar īpašībām. Uzturēja tās sevī, bet spēja atdot kādam citam un atkal atjaunot. Viņš gribēja zināt atbildi uz pašu vienkāršāko jautājumu un uz kuru bija visgrūtāk izdomāt atbildi – par kuru īpašību tu būtu gatava maksāt? Meitene ilgi prātoja, bet nespēja izlemt. Viņa sarunāja tikšanos ar večuku nākamajā dienā, jo bija nepieciešams laiks pārdomām. Ilgi veroties zvaigznēs viņa zīlēja, bet neko nespēja izdomāt. Aizmiga. No rīta pamodusies no spilgtajiem saules stariem, kas spiedās viņas acīs viņa saprata, ka vienīgais vērtais ir pašcieņa, tāpat kā katrai jaunai dienai ir sava smarža un sava krāsa ar ko tā ir tik īpaša. Satiekot vīru viņa bez vārda runas nospēlēja tam savu mīļāko skaņdarbu pateicībā un novēlēja jauku dienu. Aizejot viņa atstāja zīmīti „man jau ir viss tas, kas padara mani īpašu, es tev centos iedot mazliet prieka no rīta, lai tu dienas laikā varētu tirgoties ar nelaimīgajiem, kuriem kaut kas trūkst. Pašcieņu uzceno visdārgāk!” Turpmāk pašcieņa bija kā dāvana jebkuram cilvēkam, jo runa nebija par naudu, bet par cilvēku baudu no laimes. Katrs jauns rīts spēj mainīt notikumus. Noskūpsti rasu!
Turpinājums sekos...