Šodien sirds nostrādāja savādāk, pareizāk. Varbūt būs jāsāk viņu klausīt un vairāk uzticēties? Vakardienā es vēl ilgojos, bet šodien sapratu, ka ilgoties ir muļķīgi.

Vakarnakt uzsniga pirmais sniegs, bet šonakt, ejot pa laternu aleju, tas sitas man tieši sejā un nav neviena kam to pastāstīt. Nožēlojami! Tikko es atskārtu, ka mans mīļākais gadalaiks ir ziema, tikai tādēļ, ka tagad ir ziema. Izbridu caur plutaplasta kupenām, kājām slapjām, bet par spīti tam sasodīti labs noskaņojums. Vēl viena diena beigusies un šeit gultā, zem segas ir tik patīkami silts, bet nekad nevajag aizmirst, ka no rīta pamostoties tu vari būt jau pavisam cits cilvēks.
Manā sirdī nepārtraukti norisinās traģikomēdija, auksts tukšums ar vientulību spēlējas, gluži kā sarunājuši par mani ņirgājas. Un tā dienu no dienas galva pilna korpuskulāri duālām emocijām un domām. Vai vējā tās domājas ātrāk? Man tādas nelielas aizdomas, ka vēja ātrumam ir kāds sakars ar to, gluži kā tas pūstu tās pa vienu ausi iekšā, izraisot milzīgu jucekli, un pa otru atkal ārā. Skumīgajās dienās pasaule izskatās kaut kā skaistāka. Vai asaras izmaina gaismas starus radot brīnumu, vai arī vienkārši mēs to ikdienā nepamanām, jo tu skrien un skrien? Šķiet, ja tā turpināsies, tad kādu dienu es vairs neredzēšu sevi, tā es varu pazust starp piecām minūtēm, pazust starp milzīgo steigu un aizmirst kā ir smaidīt, pamazām jau tas aizmirstās, bet ir tik skaisti, ja kāds cits smaida, bet es nemāku. Un tu domā, ka tu nepazudīsi? Man iekšā kāds čukst priekšā, ka tas jau ir noticis. Bet vienīgais kur es gribētu pazust esi tu, nevis starp skrejoši rejošiem cilvēkiem, bez prieka. Prieka, ko pēdējo reiz šķiet viņi izbaudīja spēlējoties smilšu kastē, ja viņiem vispār tāda bija. Kas ar jums notika? Kas notika ar tevi?
Šķiet, ka vakardiena vispār bija pavisam savādāka, vakardienā vēl sniga, bet šodien jau līst un es iekāpjot peļķē tik ļoti sailgojos pēc tā ledus kluča ar sniegu uz ietves, ne pēc pludmales smiltīm, nē, jo tagad mana mīlestība ir ziema, jo ir ziema. Tik ātri tas nemainās, tik ātri emocijas nepāriet, vismaz manī. Bet iespējams, ka tas bija vakardienā, kad es pieķēros tev un nespēju atlaist, jo šodienā pieķeras un ilgojas tikai muļķi. Muļķiem arī vārdu nepietiek, lai pateiktu, ko viņi jūt un viņi nesaprot, tik daudz ko nesaprot. Vai mīlestība ir jāgaida, vai šodien to vienkārši vajag paņemt? Vai ar miljonu pietiktu, lai nejustu? Vai arī tā bija vakardiena, kad bija svarīga mīlestība un eksistēja ticība? Zinu jau zinu, ka šodien viss ir savādāk un ticēšanu pasakām jāatstāj bērnībā zem spilvena un sapņi jāizraksta ar krāsainiem krītiņiem uz asfalta. Bet ziniet, manī vēl dzīvo šīs mazās, sadrumstaloti dzelošās šķembu atliekas. Laikam man savu bērnību neizdevās izšķaidīt pret betona sienām, kaut kas palika, salūzis, bet tieši tādēļ to tik labi var just. Ziniet, kad eju garām pieturām, vienmēr jāsmaida, jo man vēl joprojām šķiet, ka tās pelēkās kastes blakus soliņiem ir tauriņu glabātuves un ja tev skumīga diena, tad gaidot autobusu vienkārši paņem vienu un dari to tajās dienās, kad esi no rīta aizmirsis iedzert pienu. Neesi tik drūms pieturā stāvot.
Bez smadzeņu, bezdzimuma radījums. Sasodīts. Cilvēki saka, ka viņi novērtē atklātību, bet vairāk par visu viņi patiesībā nevar ciest patiesību. Liekulību, liekulības. Arī manī dīgst melnas puķes ar sarkaniem ziediem.
Un vairāk par visu gribu būt vajadzīga, sajust pieskārienu, tavu smaržu tuvumā un lūpu garšu. Bet tevis nav. Tu jau nemaz nevari būt, jo tu jau ir tikai vietniekvārds, bez formas un identitātes. Iesāpējās sirds, kaut kur paribē, tikai labajā pusē – sirds sāpju simulācija. Tik daudz melu un izlikšanos pasaulē, ka gandrīz visu laiku simulējam.