Nav · laiks. · Ir · tikai · mirkļi · – · ellišķi · sāpīgi · un · dievišķi · skaisti.

ar basām kājām pa tikko nopļautu zāli, viņa gāja , liekot tik klusus un nemanāmus soļus, ka liekas, ka pat vējš viņu nejuta...
viņa sajutās tik brīva.
Un brīvības mirklis pazuda mūžībā.
Viņa atkal dzīvoja.
Pelēkajā pasaulē...

kad liekas, ka mākoņi virs meitenes galvas savelkas un kļūst tikai tumšāki, viņa ātri izskrēja no zaļās pieneņpļavas...uzvilka kājās savas kurpes un devās tālak...
trūka tikai pāris simts sekunžu , lai viņas plandošā kleitiņa , kas vēja pūsta veidoja skaistus volānus, kopā ar matu cirtām, kas maigi pieskārās viņas degungalam, izveidotu mūžības sajūtu viņas krūšu kreisajā pusē - sirdī...

līdz ar mašinas skaņu lielceļa malā, viņa sastinga... un atvēra uz mirkli puspievērtās acis pretī lielceļam... ceļmalu rotāja dažādu formu akmeņi, kas no tāluma līdzinājās kukaiņiem... meitene nebaidījās, un turpināja savu ceļu , jo kaut kur tai bija jāsatiek tās pāris sekundes laimes. Paejot pāris soļus uz priekšu, viņa atradās smilšainajā lielceļa malā...un nebija jāsaka vairs , un nebija jādomā uz kuru pusi tai jādodas...

Tur viņš stāvēja. Viņa atrada viņu. Acīs viņam mirgoja dzīves gudrība, kas lika meitenei piekļauties klāt tikai tuvāk.
Viņš elpoja mierīgi un maigi. Elpu pūzdams uz viņas kakla. Kā skudras no zaļās pļavas , meitene notrīsēja.
Tad viņš pacēla viņas galvu, kas bija mazliet apreibusi no laimes, un neko neteikdams, stipri piespieda to pie savējās, un meitene pirmo reizi dzīvē sajuta, kā divas sirdis sitas reizē...

Ceļš nebūt nebija beidzies, meitene joprojām skatās viņa pelēkzilajās acīs, un viņš joprojām elpo maigi un mierīgi...
Viņai joprojām ir basas kājas.. viņš joprojām tur to cieši pie sevis....

Viņi mīl.