Nav · laiks. · Ir · tikai · mirkļi · – · ellišķi · sāpīgi · un · dievišķi · skaisti.

Kamēr pati nesēdēja, turēju klēpī sēdus pozā uz īsajiem ēšanas mirkļiem, kad sāka sādēt, pārvietojās savā benķītī pie lielā galda ar mums visiem. Galvenais skatīties, lai bērns būtu taisni vai pat mazliet ieslīpi uz priekšu, lai neaizrītos. Pēc ēšanas vienmēr jāpārbauda mute, vai aiz vaigiem nav palicis kas nebaltām dienām (ja mana dāma to neļauj, tad skaidrs, ka kaut kas paslēpts). Un, protams, nekad neatstāt vienu ar ēdienu.
Princips ir, ka maziem bērniem vieta uz mēles, kas izsauc rīstīšanās refleksu nav tik dziļi rīklē, līdz ar to viņi ēdienu neiebāž tik dziļi, kad jau sāk rīstīties.
Sāku ar gurķa šķēli un vārītu burkānu, ko viegli noturēt un ērti grauzt. Tad devu Hipp rīsu galetes bērniem (Organix mums īsti nepatika, vieglāk lūst, mazākas - kad galete tuvojas izskaņai viņa cenšas iebāzt mutē visu, līdz ar to šādi lielāki zudumi) Vārītus kartupeļus ērtāk iedot ~1cm biezās ripiņās.
Putru arī nevis devu ar karoti, bet liku karoti rokā un koordinēju kustības no bļodiņas līdz mutei, ātri saprata likumsakarību. Tiesa, pēc tam nezinu, no kura gala sākt novākšanu - mazgāt bērnu vai vilkt nost drēbes vai abus reizē vannā.
Nu (deviņos mēnešos), pati kož, uzlasa rīsa graudiņus no šķīvja, viļā pārtiku pa muti un norij. Kabaci un tomātu ir grūti noturēt, tie slīd viņas pirkstiņos, tad nu tos turu es, bet viņa kož un ēd. Ir ērti, kad ēdam visi kopā, jo nav jāpieskata bērns ar vienu aci, kamēr paši pusdienojam un pēc tam jāvelta laiks bērna barošanai.