zrnkl's Journal

6:40pm: tagad es sev pārmetīšu, bet tas nekas, jo, kas gan ir jaukāks. tā es domāju, un manas domas nav pamatotas, bet tas arī neļauj man izrauties no mūklāja, ko veido doma. doma ir katarse, domas prātulas mani nemierina. domas ir katastrofālas, tās domātas muļķiem. godam es izlocījos no neprāta un godam ir divas puses, kas pilnas ar traumu. domas ir skaistas, kad tās atskrien pakaļ, un dāsnas ir runas, kad to bezierunas ir nomierinātas un nedod man piekušanas spēju. es domāju par muļķiem, kas ir duraku ačgārnums, par klajiem meliem un iedrosmi skatīties acīs prātam. domas klajās lauku mājās ir daudz skaistuma, tās pārbauda manu neiecietību, un dusmas mani pārtop par matu krāsu, kas nepieviļ ar aklu kaklu. es nepiekrītu skaistumam, jo tas nonievā, es brienu pa smaidu, un tajā atspoguļojas niekalbība. nekad vēl cilvēce nav mani panākusi ar tādu attapību, lai nomierinātu nervu kamolu. un dusmas drūmajā pēckara gaisotnē nepiekāpjas ne tuvumā mūsdienu priekam, kas trulu smaidu uz lūpām mani skūpsta. mani guļošo, kas esmu es. es esmu duraks, un taisnā zarna mani neattaisno, jo ar visām bravūrām un niecības apliecinājumiem mūsu mājas mūs padzen mežā, kas arī mūs padzen, un tā mēs dzenājamies savās iedomās, līdz mūllāps piedzimst ar skaidru galvu un metas gliemžnīcas skavās, lai iekarotu pasaules slavu. lai iekarotu citas pasaules, lai sētu savu gūzmu un nevarētu mūs paturēt mūžīgās sāpēs, kas mums piešķir tik daudz gaišu mirkļu, ka ar rokas stiepienu var nepietikt, lai pieskartos dievam un tas mums piedotu.

11:07am: jums nav kāds jautrāks komikss?

10:25am: sveta, priņisi mņe ļiņeal

3:12pm: nebija nekas pārāk oriģināls, bet es priecājos, ka esi atgriezies.

10:47am: kvarki man uzspieda savu svētību

10:35am: es vāvuļoju
komats: šī sarakste degradē mūsu vērtības

10:24am: eu, man ir putekļi un balkonā izkārta gultas veļa

10:21am: nu, kas tev ir?! es tev situ?!

10:46pm: arī opijam ir savs viedoklis

10:24pm: mēs čurājam gultiņās

7:51pm:

8:44pm: izauklēja manā otā beku

12:11pm: noslauki muti

10:44am: es arī lietoju master password, kurš teica, ja es to aizmirsīšu, tad būs dirsā ar visām manām parolēm. nevarēšu ne cibā ienākt, ne meilu nočekot. varbūt man kādam to izstāstīt, lai, kad aizmirstu, tas man atgādina. varbūt es pārpratu, ko master passwords teica, es īsti neiedziļinājos, bet tikai noskaņu nojautu, ka labāk to passwordu ir neizmirst. kad strādāju darbā, tad pierakstīju kādas 100 lapas ar dienasgrāmatu wordā un ieliku zem paroles. tagad to paroli neatceros, bet toreiz to lietoju, lai sistēmas administrators nevarētu ielīst manā dokumentā un visu izlasīt. es jau tāpat zinu, ka viņš būtu varējis un varbūt skatījās uz sava ekrāna visu ko es daru, lai ko es arī nelietotu kādas paroles. iepriekšējā sūda darbā man tieši tā arī pienāca un teica, ka mēs lasījām ko tu rakstīji dzejoļus, tāpēc mēs tevi negribam. man, piemēram, no viņiem tiem darbiem tik un tā nāca vēmiens.

9:48am: Zimbabve ir apzagusi savus pilsoņus.

9:42am: bet, kas pažēlos mani?

9:29am: uzmundriniet mani un marabou

8:10pm: vienmēr iedomājies, ka tavus centienus novērtēs uz sitiena, bet vienmēr ir tas melnais krauķis

10:46am: Skaisti. Tev ir skaists mērķis.

12:35pm: Bet nevajag arī pārspīlēt ar drastiskiem mēriem. Varbūt mūsu kontekstuālais redzējums tam nav piemērots tieši tagad, bet savādākos apstākļos radītu citu reakciju.

9:52pm: Varētu tagad vienu pārceltu rītarosmi. Vai nu vakardienas neizieto, vai rītdienas nenotikušo. Vajag vienkārši rokas un kājas kustināt un visu gaisu, kas sastāvējies, bet tikai to, kas sastāvējies. To, kas ir tik mīļš kā mīkst kaķis jauns gados, kā rotaļliet, kas atdzīvojas. Nekādas ārstu izrakstītas zāles, tikai un vienīgi dabīgi notievēšanas līdzekļi. Un tad atgulties savā fizkultūras krekliņā un šortos uz paklāja tā, ka kājas iet tam pāri un ar papēžiem pieskaras aukstai dēļu grīdai.

2:25pm: *
Es tomēr gribu lietot zvaigznīti. Jūs pārējie varat nelietot, es neapvainošos, bet šī ideja mani uzrunā pašas personas dziļumos.

12:19pm: Es tikko sapratu, ka pret cilvēkiem jāizturas saudzīgāk, jo publiskā stāstīšana ir laba komprese. Nav nekādas vajadzības bakstīt rētā, nepiedāvājot risinājumu ciešanām. Cilvēkam vajag sevi sadziedēt un pastāsts publiskā telpā sniedz sajūtu, ka tevi saprot kaut mazliet. Ja ne varbūt saprot, tad dod sajūtu par tīri teorētiski iespējamu sapratni, jo savu uzdevuma daļu esi padarījis - izklāstījis problēmu, bet tagad tikai atliek baudīt radīto dziedējošo efektu un turpināt darboties personīgās medicīnas-higiēnas lauciņā.

8:45pm: Mani dažreiz pārņem nelabums. Varbūt tā ir karma. Dažreiz tādās reizēs nav spēka. It kā es būtu sadarījis sliktas lieta sun tik ļoti sasmērējies, ka tagad man ir jāmaksā ar narkomāna atkarību un visas dzīves sagandēšanu. Es esmu vājš cilvēks un es nespēju nekam pretoties. Ja man nāk virsū nelabums, tad es lūztu ceļos un vārtos pa gultu vaidēdams. Ja uznāk kāda spēcīgāka iedoma, tad atdodos tai un ļaujos aiznesties nodomu virpulī. Sāku darīt bezjēdzīgas lietas. Paga, kas tur ir ar tām bezjēdzīgajām. Drīzāk ir tā, ka es nespēju vispār neko atrast ko darīt, es neko nespēju atrast par tīri labu esam, man nav motivācijas, es esmu vājš.

8:15pm: Es saku, tā ir laba doma. Mans jaunais robotiņš varēs izvingrināt kājas. Un mums ir vajadzīgs disko bumbas iedegums, pārāk ilgi esam sēdējuši pelēkajā ziemas miteklī bez saules un prieka.