zrnkl's Journal

11:48am: Korektūra nav pareiza, tai nav pilnvaru, es protestēju un nepakļaujos. Manas rokas manas sirds sienas, pasargā vēju no sveces uguns. Murgs.

3:16pm: Turoties pie aizejošiem parašūtiem, mēs riskējam aiziet tiem līdzi vai vismaz sabojāt sev dienu neauglīgās domās par šaudīšanos turpu šurpu. Mums nedraud priekšvēļēšanu drudzis un es negribu turpināt šo runu, jo tā draud pāraugt populismā ar katru šādā veidā izteiktu vārdu.
Es neteikšu arī -jūs -mēs -biedri, es vienkārši iedziļinos savu personu veidojošās problēmsituācijās, es pasludinu sevi par brīvu.

2:54pm: Kad ir tikts galā ar fundamentālajiem kompleksiem, var sākt būvēt kaut ko pa virsu.

9:46pm: Kāds ir vērtību mērs?

9:04pm: vispār esmu gatavs satikt savas dzīves mentoru, kas mai ievedīs lielās dzīves ūdeņos.

8:35pm: Mums visiem ir savs dzīves darbs darāms. Atmest savtīgas intereses un iztaisnot brilles.

8:30pm: Sautīgs nogurums nedrīkst stāties ceļā jaunradei.

12:02am: Redziet, (es atļaušos paust savu viedokli) mēs paskatāmies uz civilajām dienasgrāmatām un redzam to garlaicību, jo nav ātruma, nav vienojošā faktora. Tieši šajā apstāklī es redzu autokrātiskas valsts spēku. Un nevajag man stāstīt, kas ir rakstīts mācību grāmatās. Es ar autokrātismu saprotu subjektīvu dvēseles stāvokli daļēji definētu. Un tā pat es apzinos, ka pilnvērtīgai komunikācijai ir jāvienojas par terminoloģiju, bet atgādināšu tā pat, ka..
tā pat jāraksta kopā vai atsevišķi/.. ai, atvainojiet, ka samuļļāju man atvēlēto ētera laiku, es labošos.

11:26pm: Es īsti neatceros savu identitāti, bet zvēru kalpot kopējas lietas labā.

7:44pm: tēvs aiz skapja uz ausīm klausās mūziku, kuru raksta no lentas un lentu. es esmu istabā un apzinos gultu ar koka roku palikņiem. mūsu māja ir īstā vieta, kur būt, jo tur dzimstu es. esmu ielikts visas dzīvības šūpulī. esmu liecinieks arī to cilvēku dzemdībām, kas ir par mani vecāki. lentas griežas un pirms ieraksta ar sērkociņam uztītu vati pamērcētu spirtā notīra galviņu vai divas. vēlāk, kad darbība notiek personīgi, vates galu norullē mazliet gar mēli.

brīdī, kad vecmamma skatās sāņus, es nometu ķēdīti uz zemes, nolieku ūdens spaini un paskrējis uz priekšu redzot to paceļu kā atradumu. nav īstas ticības par manu atradumu vēlāk starp māti un vecmammu, bet atraduma fakts ir dokumentēts un to apšaubīt nav racionāli.
vecmammai drēbju skapī starp palagiem un citu veļu glabājas maks. es paņemu divdesmit piecus rubļus un nākot no skolas veikalā nopērku paciņu ledeņu, lai iegūtu citu nominālu banknotes, kas neradītu nepastarpinātas aizdomas. tā es daru pāris reizes. es naudu krāju, bet dažas konfektes iedodu teorētiski attālam radiniekam, lai izrādītu savu uzmanību.
vecmamma skatās sāņus un es gluži nesasprindzis paveru plaukstu, kurā ir desmit rubļu. tos es paņēmu no bāriņa vecmammas vecuma radu dzīvoklī, kurā ciemojāmies. mēs braucam mājās un visu ceļu naudu turu sažmiegtā dūrē. mēs mazliet brienam pa pļavu, lai novērtētu zāles, bet varbūt tas ir tikai mans skatiens.
es raudu un neatzīstos, nejūtos vainīgs apzīmētajā nodarījumā, esmu sekojis citām dziņām. nav skaidrības vai beigās atzinos, bet tapa skaidrs, kas vainīgs un vecmamma ceļos kritusi esot lūgusi piedošanu manā vietā. bet es jūtos aizvainots par attieksmi.

es situ kaimiņu zēnam, savam labākajam draugam ar kapli pa galvu un saku, lai viņš iet prom uz savām mājām, bet viņš viegli neuzķeras un esmu sliktais. simts rubļu ir naudaszīme ko viņš man citreiz sniedz pa savas mājas vārtu šķirbu. viņa tēvs ir bagāts cilvēks, braukā uz ārzemēm. par šo naudu es nopērku saliekamo velosipēdu. man nauda vienmēr ir bijusi, bet aplamu riebumu pret to rada greizs priekšstats par izlietojumu.

eva metla ir viņas vārds. es viņu vizinu uz viņas riteņa bagāžnieka. man ir piekariņš bosiks un pie dakšas ir ierīce, kas darbina lukturīti. pavisam reāls bosiks ir puika, kas izsmej, ka nevaru atšaut šo ierīci no darbības, bet eva vieglu rokas kustību to paveic. es nejūtos aizskarts, jo darbību nemēģināja veikt mana tiešā būtība, bet tikai kāda pastarpināta persona, neieinteresēta pietiekami, lai radītu nožēlu.

11:34am: 0.1
es spēlējos smiltīs, esmu priecīgs. jebkādas pieaugušo garastāvokļa vai nodomu maiņas līdz manim nenonāk. esmu savā vienmērīgā laimē par pasauli. kaut kur blakus ir brālis un es zinu, ka ir atbraukuši vecāki. viņi kaut kur nāk. no ceļa puses, putekļaina un akmeņaina. es nesteidzos pretim, jo esmu savā priekā valdnieks. es zinu vecmāmiņu, viņas prieku par ciemiņiem. ko mani vecāki dara mājās kamēr mēs ar brāli esam laukos? viņi iespējams nodarbojas ar seksu. arī mani vecāki ir cilvēki. viņi strādā, pārnāk mājās un ir divatā. starp viņiem nav mūsu, kas pārtrauc strāvu.

es mizoju āblus, ko sagriež šķēlēs un kaltē. tad izkaltētus ēd no auduma maisa līdz vēderu sāk spiest. apetīte uz tiem vairs nav liela, bet griežu. mēs ar brāli uzvilkuši vecmammas naktskreklus vai vectēva apakškreklus baltus uz kailas miesas skrienam kāpt ābelēs. es apzinos savu kailo krāniņu pārvaldam apakšā palikušo. es redzu savu kailumu zem atvērtās krekla apakšas.
mēs skraidam pliki pa sienaugšu, karājamies striķī. smaržo siens un mazliet skrāpē. skatos pa dēļu šķirbām uz lejā notiekošo. kāds bērns atbraucis klejo pa sētu. azarts no slēpšanās un kailuma.
vecmammai nosperam paciņu bezfiltra cigarešu, ko viņa pret taloniem dabūjusi veikalā, lai ar cigaretēm daļēji atmaksātu strādniekiem, piemēram, par kartupeļu vagošanu un līdzīgi. vēlāk man ir slikti, es guļu gultā un tuvu vēmiens, griežas, bet neatceros ciešanas.

es grebju koka pistoli. vienkāršas formas, bet ticis līdz posmam rūpīgi to apstrādāju, slīpēju un vēl piegraizu rokturi, izmēģinu. es lasu akmeņus, kas man patīk, esmu apgarots. nesu tos krāju pagrabā kastē. kaimiņu zēns mums sviež ar akmeni un trāpa man pa galvu, viņš nicīgi izskās par mūsu nodarbi. es nemaz neesmu dusmīgs, tikai asaras acīs sariešas. es brālim saku, ka dievs viņam atriebsies. es turpinu lasīt akmeņus.