bajka [entries|archive|friends|userinfo]
bajka

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Maikls un cirslīši [Aug. 26th, 2009|06:10 pm]
Redzēju sapnī Džeksona zārku savu lauku māju priekšnamā - tur parasti stāv piena spaiņi un vēsumā liek zaptes pirms nest uz pagrabu. Viņš tur tā kā atvests lai vestu uz vietējiem kapiem, viņa ģimene staigā pa pagalmu, suns rej. Viņi jūtas, nu, kā jau svešā pagalmā - samulsuši. Virtuvē pie galda sēž Džeksona brālis, bērni iet pie durvīm skatīties, kāds viņš melns, un ķiķina. Māsas puika saka, ka viņš grib ēst, bet nevar tur iet, jo tur sēž tas melnais. Māsa viņam uzsit pa pakausi - pagaidīt nevari! Tad viņi izdomā paskatīties, kāds tas tur zārkā izskatās un, kamēr māsa mēģina to apturēt - balss viņai nav, puikas paceļ vāku, un kaut kas tur iekrīt iekšā. Kaut kādi santīmi vai atslēgas. Un kādā sekundes daļā es redzu, ka Maiklu kāds pagriež uz sāniem, un viņš ir mazs, kails, bez matiem, balts un briesmīgs. Āda sakrokojusies uz pakauša. Es skrienu prom, gribu paķert cepuri, bet tā izrādās ir Džeksona cepure, turpat līdzās ir viņa cimdi, telefons un atslēgu saišķis, it kā viņš būtu atbraucis ar mašīnu. Es kliedzu, bet man bija tieši tāda pati - atceries, tā violetā Stefanel, ko I. mamma vēl izmazgāja veļasmašīnā un tā sarāvās un vairs derēja tikai mazam bērnam!? Atceries!? Nē, tā ir Maikla vai brāļa, tante stingri saņem manu roku, kā to darījusi vienmēr, kad bija atbraukuši ciemiņi no pilsētas, bet es nepratu turēt muti. Beidzot tieku pagalmā, tie tur vēl staigā, turot brūnā ietinamā papīrā ievīstītus vainagus. Un tad es pamostos. Ir pusdienlaiks. Ieslēdzu datoru, uzlieku ūdeni kafijai, mazgāju muti, cenšoties neskatīties spogulī, un tur jau tas ir - dienasgramata raksta, ka Dimiters nopļāvis veselu cirslīšu ģimeni. Cirslīši tie ir tādi mazi - kā peles, tikai tiem ir gari snuķīšiem līdzīgi deguni. Un man ir žēl ka šitais piebeidza ciršļus, ka Džeksonu viņi, idioti, nevar aprakt un ka I. ir alkoholiķis. Labi, jāiet kaut kas darīt. Un cigarešu ar nav.
linkpost comment

skudru revolūcija [Mar. 27th, 2009|06:24 pm]
Koridors ir pilns līdz otram galam. Apaļīga sieviete, kura iespiedusies starp citiem gaidītājiem, zinoši norāda – ja pirmo reizi, tad šitās durvis, un jā, visi ir turieni. Aizsitu sev vietu aiz inteliģentas rudmates, kura lasa Vebēra Skudru revolūciju, izvelku no somas Ložiņska Reisefieber un sāku gaidīt. Vīrietis ar melnām zamša kurpēm aizņem rindu aiz manis. Viņš zaudējis darbu tipogrāfijā, kur strādājis par laminētāju. Reisefieber nelasās. Atnāk sieviete – tāds izstīdzējis dusmīgs Bendžamins Batons. Adīta ausaine ar aukliņām, kurās šūpojas noplukuši pušķi, dokumenti celofāna maisiņā. Koridora galā pie loga nolikti četri datori, kurā pāris dīvainu tipu pēta profesiju klasifikatoru. Viens ar izpluinītu mākslīgās ādas kažoku, slēpotāja mici un laķenēm nevar atrast, kur to verķi ieslēdz un izslēdz. Sieviele ar sejiņu, kas atgādina zilganu šampinjonu, viņam laipni atvēl savu vietu – te var redzēt labāk, viņa saka un, cenšoties saglabāt cienīgumu, uzstūķē pakausī rozā jēldzijas bereti un lēnām stūrē uz ārdurvīm. No kabineta iznāk sirma kundze, skolas direktores un uzraudzes krustojums ap septiņdesmit, un mātišķi visus nopēta – nu, skatieties man, lai pasēm nav beidzies derīguma termiņš. Un lai nodokļu grāmatiņa nav ar šodienas datumu! Tikmēr izlasiet savus pienākumus, viņa izdala tuvākajiem no abām pusēm apdrukātas lapas, un pēc tam salieciet visu tur! Sapratām visi? Vēl pēc stundas tieku kabinetā, kur viņa pārbauda pasi. Tā izrādās derīga. Uzņēmuma padomēs nekādās neesam? Neesam. Nu, laabi, 61. numurs, un uz piekto stāvu, viņa atmaigst. Piektajā stāvā rinda ir vēl garāka. Apsēžos blakus Vebēram, atšķiru Reisefieber, kad uzrodas Bendžamins Batons un iestūķējas starp mani un Apaļīgo, kura, izrādās, šurp atvedusi savu četrdesmitgadīgo dēlu. Iesirmais vīrietis pūš un elš, kurn un prasās pusdienās, bet mātei ir vācu daiļslidošanas treneres dzelžainais tvēriens. Potom, viņa noskalda. Savādi tramīgais Batons, kurš murca rokās pelēko cepurīti un 63. numuriņu, drausmīgi ož. Pēc tvana, ugunskura dūmiem, lētas eļļas, atkritumiem un kaķiem. Līdzās neskaitāmas reizes atveras un aizveras lifta durvis un midžina koši zili elektroniski stāvu cipari. Batons, par laimi, pielec kājās un apsēžas brīvajā vietā tuvāk kabinetam, bet lasīt vienalga nevar, jo Reisefieber ir jocīgs šrifts – burtam Ņ nezin kāpēc mīkstinājums nav pa vidu, bet stipri pa labi, un katru reizi, kad sastopies ar vārdu, kurā ir Ņ, acis pie tā atgriežas vēlreiz. Pēc divām stundām reizē ar Laminētāju, kurš sēž pie blakus galda, tiekam oficiāli reģistrēti bezdarbnieku statusā. Nu, jūs jau laikam meklēsiet darbu savā profesijā, darbiniece retoriski konstatē. Viņa laipni atļauj uzrakstīt iesniegumu par pabalstu tepat, lai nav jāgaida nākamajā rindā blakus mājā. Ir tomēr manai profesijai un briļļainam ģīmim zināmas priekšrocības šur tur. Nokāpju lejā, kur darbinieku kafejnīcā pa diviem latiem tieku pie karsta burkānu sautējuma, gabala tvaicētas liellopu gaļas un kafijas. Skudru revolūcijas pirmā diena ir beigusies.
link1 comment|post comment

vēsā Laura [Mar. 21st, 2009|10:46 pm]
noskatījos nez kuro reizi Ezeru sonāti. tomēr tādas eksaltētas tās latviešu filmu galvenās latviešu sievietes. ieskatījos Matīsas 50 kino pērļu grāmatā. izrādās, jau toreiz redaktors Kublanovs teicis, ka vajag taču Laurai un Rūdolfam vienu kopīgu nakti uzfilmēt, jo citādi pareizi kaut kādā sapulcē teikuši, ka Laura ir frigida. tādus, lūk, vārdus viņi jau toreiz lietojuši, bet mainījies nekas nav – piemēram, Rīgas sargos galvenā sieviete arī tāda dzimumvēsa no galvas līdz kājām. staigā tikai un smuki, eksaltēti skatās, mute mazliet pavērta, teksti slikti sacerēti, bet kad vīrietis pieliek roku, tad salecas kā sadzelta. ja nu viņi arī to nakti būtu filmējuši, kas būtu noticis ar Kairišas parūku? bet tā citādi – smeldzīgi. un tas kadrs ar putekļu mākoni aiz mašīnas... vispār slaidi izbraucieni ar žigulīti mūsu filmu vēsturē arī ir apcerēšanas vērts temats.
linkpost comment

KD [Mar. 20th, 2009|08:12 pm]
šodien izbeigusies Kultūras Diena. stulbi. žēl. tomēr Diena par to nemelo atšķirībā no DB galvenās redaktores, kura par Numura likvidēšanu pēdējā žurnālā izsakās tik melīgi, ka šķērmi metas.
link1 comment|post comment

[Mar. 19th, 2009|02:53 pm]
pa ilgiem gadiem ieraudzīju, ko pa televizoru rāda divos dienā. attapīgu cilvēku mūsu valstī un dotajā situācijā netrūkst. spēle ir tāda: jāpiezvana un jānosauc dzīvnieks, kas beidzas uz E un var laimēt no 50 līdz 1500 latiem. bet vispirms paiet diezgan ilgs laiks, kamēr kādu zvanītāju automāts palaiž ēterā. tikmēr meitene kadrā stāsta, cik tas vienkārši, saka priekšā, kāds vārds slēpjas aiz mazākās summas, bet naudas skaitītājs tik griežas un griežas. Ērikai laimējas nosaukt dzīvnieku divas reizes, taču viņa nav redzējusi sākumu un nezina, ka PELE jau ir nosaukta, bet otra atbilde diemžēl nav pareiza. spriežot pēc balss Ērikas kundze diezin vai ir pamanījusi, ka pāris zvani viņai šodien jau ir izmaksājuši kukuli maizes, heka fileju un paciņu biezpiena.
link2 comments|post comment

mierinājums [Mar. 14th, 2009|05:16 pm]
Lūk, ko par šo visu no emigrācijas man atrakstīja rakstnieks_nr1. Domāju, vispār tā arī ir labi. Jo tāda nenoteiktība un vispārēja neziņa ir daudz sliktāk - kā saka, ne šis, ne tas. Tagad vismaz var neapmiglotu aci paskatīties, kāds vispār dzīves piedāvājums. A to ar to Numuru kā brīva sieviete ar bērnu.. Nu re - tagad vienkārši esmu brīva sieviete.
link1 comment|post comment

latviskā izvadīšana [Mar. 13th, 2009|10:09 pm]
Atlaišana ir ātra un patiesībā nesāpīga. Vienīgi otrā rītā, kad tavs nez kādēļ sāpošais ķermenis inerces pēc raujas augšā, lai pēc stundas nokļūtu tik ierastajā, bet neērtajā vietā pie sen apnikušā kantora galda - tā sekundi garā apjausma, ka var taču nekur neiet, tā ir pretīga. Un tā latviski koptā izvadīšanas tradīcija - daudzi nāk, prasa telefona numuru, satiksimies taču un tā. Vēl visādus vārdus, ko citkārt nebūtu teikuši. Citi savukārt izvairās, pūlas neskatīties, kad iet garām. Viņiem gribas te palikt, bet es to saprotu. Izmetu no rakstāmgalda steru žurnālu, avīžu, kaut kādu papīru, kuri kādreiz likušies svarīgi, pieķeru sevi, ka velku laiku, un izeju uz ielas jau tumsā. Nevaru saņemties paiet garām palicējiem, kuri svin kārtējo dzimšanas dienu - es nepiedalos, un neviens mani arī neaicina. Nolādēts, es nevaru saņemties paiet viņiem garām, velkot līdzi savu ar krāmiem piestūķēto somu. Taču neviens mani pat nepamana, un es aizeju kā anglis - neatvadoties.
link3 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]