| skudru revolūcija |
Mar. 27th, 2009|06:24 pm |
|
Koridors ir pilns līdz otram galam. Apaļīga sieviete, kura iespiedusies starp citiem gaidītājiem, zinoši norāda – ja pirmo reizi, tad šitās durvis, un jā, visi ir turieni. Aizsitu sev vietu aiz inteliģentas rudmates, kura lasa Vebēra Skudru revolūciju, izvelku no somas Ložiņska Reisefieber un sāku gaidīt. Vīrietis ar melnām zamša kurpēm aizņem rindu aiz manis. Viņš zaudējis darbu tipogrāfijā, kur strādājis par laminētāju. Reisefieber nelasās. Atnāk sieviete – tāds izstīdzējis dusmīgs Bendžamins Batons. Adīta ausaine ar aukliņām, kurās šūpojas noplukuši pušķi, dokumenti celofāna maisiņā. Koridora galā pie loga nolikti četri datori, kurā pāris dīvainu tipu pēta profesiju klasifikatoru. Viens ar izpluinītu mākslīgās ādas kažoku, slēpotāja mici un laķenēm nevar atrast, kur to verķi ieslēdz un izslēdz. Sieviele ar sejiņu, kas atgādina zilganu šampinjonu, viņam laipni atvēl savu vietu – te var redzēt labāk, viņa saka un, cenšoties saglabāt cienīgumu, uzstūķē pakausī rozā jēldzijas bereti un lēnām stūrē uz ārdurvīm. No kabineta iznāk sirma kundze, skolas direktores un uzraudzes krustojums ap septiņdesmit, un mātišķi visus nopēta – nu, skatieties man, lai pasēm nav beidzies derīguma termiņš. Un lai nodokļu grāmatiņa nav ar šodienas datumu! Tikmēr izlasiet savus pienākumus, viņa izdala tuvākajiem no abām pusēm apdrukātas lapas, un pēc tam salieciet visu tur! Sapratām visi? Vēl pēc stundas tieku kabinetā, kur viņa pārbauda pasi. Tā izrādās derīga. Uzņēmuma padomēs nekādās neesam? Neesam. Nu, laabi, 61. numurs, un uz piekto stāvu, viņa atmaigst. Piektajā stāvā rinda ir vēl garāka. Apsēžos blakus Vebēram, atšķiru Reisefieber, kad uzrodas Bendžamins Batons un iestūķējas starp mani un Apaļīgo, kura, izrādās, šurp atvedusi savu četrdesmitgadīgo dēlu. Iesirmais vīrietis pūš un elš, kurn un prasās pusdienās, bet mātei ir vācu daiļslidošanas treneres dzelžainais tvēriens. Potom, viņa noskalda. Savādi tramīgais Batons, kurš murca rokās pelēko cepurīti un 63. numuriņu, drausmīgi ož. Pēc tvana, ugunskura dūmiem, lētas eļļas, atkritumiem un kaķiem. Līdzās neskaitāmas reizes atveras un aizveras lifta durvis un midžina koši zili elektroniski stāvu cipari. Batons, par laimi, pielec kājās un apsēžas brīvajā vietā tuvāk kabinetam, bet lasīt vienalga nevar, jo Reisefieber ir jocīgs šrifts – burtam Ņ nezin kāpēc mīkstinājums nav pa vidu, bet stipri pa labi, un katru reizi, kad sastopies ar vārdu, kurā ir Ņ, acis pie tā atgriežas vēlreiz. Pēc divām stundām reizē ar Laminētāju, kurš sēž pie blakus galda, tiekam oficiāli reģistrēti bezdarbnieku statusā. Nu, jūs jau laikam meklēsiet darbu savā profesijā, darbiniece retoriski konstatē. Viņa laipni atļauj uzrakstīt iesniegumu par pabalstu tepat, lai nav jāgaida nākamajā rindā blakus mājā. Ir tomēr manai profesijai un briļļainam ģīmim zināmas priekšrocības šur tur. Nokāpju lejā, kur darbinieku kafejnīcā pa diviem latiem tieku pie karsta burkānu sautējuma, gabala tvaicētas liellopu gaļas un kafijas. Skudru revolūcijas pirmā diena ir beigusies. |
|