| latviskā izvadīšana |
Mar. 13th, 2009|10:09 pm |
|
Atlaišana ir ātra un patiesībā nesāpīga. Vienīgi otrā rītā, kad tavs nez kādēļ sāpošais ķermenis inerces pēc raujas augšā, lai pēc stundas nokļūtu tik ierastajā, bet neērtajā vietā pie sen apnikušā kantora galda - tā sekundi garā apjausma, ka var taču nekur neiet, tā ir pretīga. Un tā latviski koptā izvadīšanas tradīcija - daudzi nāk, prasa telefona numuru, satiksimies taču un tā. Vēl visādus vārdus, ko citkārt nebūtu teikuši. Citi savukārt izvairās, pūlas neskatīties, kad iet garām. Viņiem gribas te palikt, bet es to saprotu. Izmetu no rakstāmgalda steru žurnālu, avīžu, kaut kādu papīru, kuri kādreiz likušies svarīgi, pieķeru sevi, ka velku laiku, un izeju uz ielas jau tumsā. Nevaru saņemties paiet garām palicējiem, kuri svin kārtējo dzimšanas dienu - es nepiedalos, un neviens mani arī neaicina. Nolādēts, es nevaru saņemties paiet viņiem garām, velkot līdzi savu ar krāmiem piestūķēto somu. Taču neviens mani pat nepamana, un es aizeju kā anglis - neatvadoties. |
|