| |
[Jan. 9th, 2008|03:27 pm] |
Смешно до икоты. Даже наш марокканец решил что я немка. Ну, не первый и не последний. |
|
|
| |
[Jan. 9th, 2008|04:04 pm] |
Lasījus Bankovska astāstu/pārdomas/atskaiti (?) par izstādi “Kriminālvajāšana: Manheimas policijas fotogrāfijas no 1946. līdz 1971. gadam” Manheimas Raisa-Engelhorna Pasaules kultūru muzejā.
Tieši šādu, tas ir, policijas arhīvos atrasto fotogrāfiju vilnis iemaldās gan otrpus okeānam, gan šajā pasaules pusē visa gada garumā. Nu jau sen pagājušajā martā FOAM Fotografiemuseum Amsterdam bija skatāmi policijas arhīva foto no 1965 līdz 1985. Estētika izmainījās līdz ar krāsu ieviešanu, bet arī tur katrs darbs līdzinās drīzāk atsaucei uz mūsdienu "mākslas foto", lai arī ir tieši otrādi.
Vai vēl līdz novembrim skatāmā Weegee izstāde Parīze Musee Maillol (tagad jau aizceļojusi pie nīderlandiešiem). It kā gan skatītāji, gan (kas svarīgāk) izstāžu kuratori būtu atklājuši īpašu burvību gadsimta sākuma un vidus dokumentālo fotogrāfiju jomā. Un, nenoliedzami, noziegumu dažādo stadiju, priekšmetu un dalībnieku attēlojums šādā veidā ir kļuvis par tādu kā acīs durstošu stāstu. Tā vietā, lai domātu par noziegumu, par asiņu pēdām vai turpat durvju ailā noguldīto šīšku ar pārsisto pakausi, gribas mērīt attālumus, vērot gaismēnas un konstruēt savu mākslasdarbu. Varbūt tā ir melnbaltā estētika, varbūt tiešām tiesu ekspertīzes fotogrāfu vēlme ienest atsvešinātību un kārtību šķietamajā noziegumu haosā, saglabājot precīzas lietu un nu jau ķermeņu attiecības telpā.
Iespaids, katru reizi vērojot šādu fotogrāfiju izvēli, sākotnēji šķiet daudzslāņains. Drīz vien riebums pazudis, palikusi tikai interese uz attālumiem, detaļām, fotogrāfa veidotajām konstrukcijām. Un īstais stāsts paliek tālu aiz durvīm.
|
|
|