 |
Journal | Friends | Archive | User Info | memories |
bachata
| 27. Maijs 2010 12:26 Cik gan sāpīgi ir atstāt to visu. | |
| 27. Maijs 2010 11:20 Mīlu. | |
| 24. Maijs 2010 23:01 wtf????? | |
| 19. Maijs 2010 22:46 Es gribu sevi saprast. | |
| 19. Maijs 2010 14:03 miers bija mānīgs. | |
| 19. Maijs 2010 12:00 šodien negribas runāt. ne ar vienu. ne par ko. | |
| 18. Maijs 2010 02:21 un jā - VAR pārstāt mīlēt pāris stundu laikā. | |
| 18. Maijs 2010 02:05 Viss. Atpakaļceļa vairs nev un nebūs. Nekad, nekad, nekad. | |
| 16. Maijs 2010 12:03 Vēstule 16.05.2010 Sveiks, mīļais! Šoreiz rakstu Tev, lai pateiktu, cik ļoti gribētu, lai Tu atbrauc pie manis. Tāpat vien. Bet nedrīksti. Jo es neļautu. Jā, kaut gribētu.
Es vēlos, lai Tu redzētu, kā esmu mainījusies, kā esmu izaugusi. Kā esmu izskolota.
Es atceros visus tos strīdus, kas bija starp mums. Skatos uz tiem ar tagadējo prātu un saprotu, cik aplami es rīkojos. Tagad es darītu pilnīgi citādāk.
Vai atceries laiku, kad dzīvoju pie Tevis? Sēdēju mājās, četrās sienās, pie datora ar atvērtu MT, un nezināju, kas notiek realitātē. Lielākais gājiens un dienas notikums bija gājiens uz tuvējo veikalu. To atminoties, pārņem drebuļi. Tagad es katru dienu dodos ārā, minimums uz stundu. Jā, iespējams, Tev nešķitīs aizraujoša sēdēšana pie spēļu laukuma, bet man tā ir iespēja komunicēt ar citām mammām. Galaicīga pastaiga uz 3km attālo veikalu? Iespējams. Bet pa ceļam es redzu to, kas notiek pilsētā - jaunas būves, afišas, ziņojumi. Vairs neesmu kā mucā. Vai atceries manas greizsidības scēnas? Kā reaģēju uz Tavu "šovakar man jāstrādā" vai "piektdien iešu patusēties ar draugiem". Vai to, ka no oranžā potāla draugu loka nevēlējies dzēst ārā kādu konkrētu personu? Vai netīšām izlasītas vēstules sīku analizējumu? To, kā vienmēr interesējos, kas zvanīja, kāpēc zvanīja un satrūkos, ja otrā galā dzīrdēju sievietes balsi?
Mati ceļas stāvus, to atsaucot atmiņā (hmm.. nez kāpēc mēs izšķīrāmies? :D)! Tagad.. Tagad es smaidu par savu bērnišķīgumu. Pateicoties vienkāršam detektīvromānam, manā galvā notika klikšķis. Tieši uz greizsirdības tēmu. Es zinu un saprotu, ka neviens nevienam nepieder. Un nepiederēja (kā taja PV dziesmā, vai ne?). Šo jau reiz Tev teicu - mums ir jābūt pateicīgiem par to, ka šajā laika posmā kāds ir izvēlējies būt ar mani. Un jāpieņem, ja šis kāds to vairs nevēlēsies. Mums nepieder otra domas, sajūtas un sapņi. Ja tie ir par mums - lieliski. Ja par kādu citu - tā ir viņa izvēle, respektējama un atbalstāma.
Greizsirdība ir egoisms - kā? mani nemīl?kādu citu mīl vairāk?kāpēc?pa ko?kas viņā ir labāks kā man? Ja var tikt no tā vaļā - tas ir liels sasniegums.
Ar tagadējo prātu es.. ko es darītu? Saki - man šovakar ilgi jāstrādā? Ļoti labi, es varēšu noskatīties savu mīļāko raidījumu vai nolakot nagus, vai pati pastrādāt bez rūgtuma, ka darbs atņem laiku mūsu attiecībām (starp citu jā - man ir darbs :)). Piektdien tusiņš ar draugiem? Lieliski! Es jau sen gribēju aizbraukt pie mammas. Vai arī uzaicinašu pie sevis draudzenes un būs mums meiteņu vakars. Iekš oranžā portāla Tev ir bijušās meitenes? Bet Tu taču esi kopā ar man, vai ne? Tad kāda nozīme celt haju par to, ka viņas ir tur? Galu galā, arī man ir savi vīrieši-friend. Neko sliktu nesaskatu. Vēstules un telefona zvani vispār netiek ņemti vērā. Jo pašai man nebūtu tīkami, ja tikt apspriestas manas pesonīgās lietas (o jā! katram ir jābūt savai privātajai telpai!).
Pats galvenais, ko esmu sapratusi - no KĀ radās tā greizsirdība. No trulas degradācijas, sēžot mājās. Kad brīvā laika vairāk kā saprašanas un var laiski nodoties situāciju analīzei. Un safantazēties Dievs zina ko. Tā kā tagad man ir vēl apmēram 153 lietu, par ko domāt, tādām muļķībām laika neatliktu.
Atceries, kā teici, ka man nav tā īsti savas personības? Draugu, hobiju, savu mīļlietiņu, darba, interešu, savu mērķu un sapņu. Jā, tagad tas viss man ir. Man ir pašas labākās draudzenes (pavisam dzīvas un reālas :)), kuras uzaicināt ciemos vai pie kurām aizbraukt. Man ir salsa, dzīvnieku SOS, grāmatas, html, zviedru valoda. Man ir darbiņš. Ir mērķi un sapņi saistībā ar mācībām, tiesību iegūšanu un dzīvesvietas maiņu. Mani interesē apkārt notiekošais un varu parunāt ne tikai par to, kādas makas pamperus izvēlēties vai meitas 12tā zoba nākšanu. Atceries, kā nevarēju bez Tevis dzīvot? Kad laikus neieradies mājās, es rīkoju scēnas (atzīsti - mazliet pamatoti tas bija, jo par kavēšanos nebrīdināji). Kad brauci uz laukiem, man tā bija kā maza taģēdija - ko es viena šitās dienas darīšu? Tagad.. Tagad es izbaudu dzīvi vienatnē. Esmu kļuvusi pati sev interesanta. Man patīk būt ar sevi divatā. Un tagad es apzinos, kāpēc Tev pēc smagas un garas dabadienas nemaz negribējās braukt mājās - Tu nevarēji zināt, kāds garastāvoklis man būs. Vai es būšu smaidīga saulīte vai šņācošs pūķis par to, ka aizkavējies. Ar kādām tiesībam es vispā drīkstēju savas negācijas izgāzt pār Tevi? Es iedomājos - darba Tev pāri galvai, visu dienu prasošs priekšnieks, kašķīgi klienti, nestrādājoši kolēģi. Un Tu gribi atgriezties mājās kā miera ostā, bet tur pretī - ķērcoša sieviete, kas pieprasa aiziet uz veikalu. Cmon, tas nav nopietni! Starp citu, iedomājos arī par to, kā Tu juties, kad visu dienu esi bijis informācijas virpulī. Un mājās gribas mazliet klusuma. Bet es - visu dienu sēdejusi četrās sienās un komunikācijas nedabūjusi, gāžu pār Tevi visu, kas dienas laikā sakrājies uz mēles. Un tā - pa tiešo - nevis mierīgi sabučoju un pasniedzu vakariņas, bet starp ienākšanu pa durvīm, buču un vakariņām paspēju izstāstīt Ilzes nedienas ar grūtniecību, manas nelaimes, gatavojot ēst, to, kādas blēņas sastrādājusi meita un sūdzības par Ivara nesaprotošo sievu. Un vakarā vēl pārmetu, ka es Tevi neinteresēju un varbūt mums vajadzētu parunāties par mūsu attiecību perspektīvu. Aaaa, es arī bēgtu no tādām mājām :)
Jā, cik daudz gan maina cilvēku tikai tāds šķietams sīkums kā sabiediskā dzīve. It īpaši cilvēkus, kas pēc dabas ir tendēti komunicēt.
Ak, atcerējos vēl kādu lietu. To, kā man patika domāt. Sēdēt, sapņot, fantazēt. Kā būt, ja būtu. Ko darītu, ja.. Un ko darītu, ja.. Arī tagad es tā daru. Bet viennozīmīgi ne attiecību jomā. Ja kaut kas nebūtu labi, ok - runājamies, kas un kā. Bet vakarā aiz gara laika ņemt un ķidāt attiecības. Tas, man šķiet, ir galīgi garām. Kāpēc Tu negribi tā un šitā. Ko nozīmēja Tevis teiktais tad un tad. Vai viss kārtībā? Vai es neliekos tāda un šitāda? Vai mums ir nākotne? Kas man pietrūkst līdz ideālai sievietei? Vai Tu mani mīli? Ko man sevī mainīt, lai būtu vēl labāka?Bet ja nu notiks tas un tas, ko mēs tad darīsim? Vājprāts kaut kāds! Kā to vispār var izturēt? Atzīstu - man vienkārši bija nereālas bailes Tevi pazaudēt. Tāpēc es nenogurstoši domāju, ko darīt, lai tas nenotiktu. Bet es neievēroju to, ka, jo vairāk es uzplijos ar šādām sarunām, jo vairāk Tu izvairies runāt. Tagad es to, protams, saprotu. Ja kaut kas būtu galīgi garām, es to justu. Vienreiz pajautātu, izrunātu un - pietiek. Nevis gremot un atgremot katru otro dienu :)
Atceros arī to, cik "nomocīta" es biju ar uzkopšanu un vakariņu gatavošanu. Un kā pārmetu, ka Tu nekur nepalīdzi. Bet, ja man, atnākot no darba, vēl liktu kaut ko tīrīt vai gatavot, es uz vietas šo licēju atskaldītu. Labi, tagad būtu citādāk, jo arī man ir jāstrādā, līdz ar to pozīcijas vienādas. Bet tad - sēdēju mājās ar bērnu. Un prasīju milzīgu pateicību pa to, ko izdarīt patiesībā bija ļoti vienkārši, ja tikai nebūtu slinkums. Bet nē - vajadzēja pārmest. Domāju, ka, ja nebūtu pārmetumi un lielais burkšķis par šādiem sīkumiem darbadienās, arī brīvdienās es būtu dabūjusi palīgu lielajos mājas darbos. Bailes Tevi pazaudēt. Tas laikam būtu kopsaucējs visām šīm lietām. Varu teikt paldies Dievam, bet no tām bailēm esmu tikusi vaļā. Manuprāt, diviem cilvēkiem ir jābūt kopā tāpēc, ka abi (!) to grib, nevis tāpēc, ka viens mīl tik ļoti, ka bez otra dzīve nav iedomājama. Esmu apošņājusi brīvības gaisu, un var patiekt - man tas patīk. Esmu kļuvusi tik pašpietiekama, lai otrs nebūtu visa mana dzīve :)
Šodien aprit tieši mēnesis, kopš pateici man, ka mīli viņu. Tu, kas nekad nevienu citu nav mīlējis, kā tikai mani. Tu, kas nopietnas attiecības negribēji. Mīli citu. Ātri iemīlēji. Un man joprojām kamols kaklā, to iedomājoties. Bet es zinu, kāpēc Tu viņu mīli. Jo viņa gluži vienkārši šīs lietas bija iemācijusies agrāk par mani. Un tas ir labi. Es gan nesapotu, kā, mīlot viņu, Tu varēji braukt pie manis "uz tēju", bet tas lai paliek Tavā ziņā - vai tiešām ar bijušajām neskaitās. :) Zini, es negribu, lai Tu brauc pie manis tieši šī iemesla pēc - ka mīli viņu. Nevajag darīt pāri mīlamiem cilvēkiem.
Es tikai gribēju, lai redzi, kā esmu mainījusies. Lai Tu varētu lepoties ar mani. Jo Tu esi bijis skolotājs. Vislabākais. Paldies Tev par visu! Tava B. /Unsend 16.05.2010./ | |
| 15. Maijs 2010 23:42 es tikai gribu.. lai Tu atbrauc.. 2 raksta - ir doma | |
| 14. Maijs 2010 00:50 līst. | |
| 4. Maijs 2010 01:33 Kaimiņš ir atpakaļ ar visu savu brandžu un mūziku (to pašu cd, ko parasti). | |
| 3. Maijs 2010 15:02 atsūtiet, lūdzu, kāds cigaretes un šokolādi.. ļoti lūdzu! ir doma | |
| 2. Maijs 2010 22:48 jau kādu laiku sapņoju par savu virtuvi.. nelielu.. ar stūra iekārtojumu kā manas draudzenes dzīvoklī. Tikai maigi salātzaļā krāsā. | |
| 30. Apr 2010 23:35 Es rakstu un visu to izdzēšu | |
| 29. Apr 2010 23:42 iemācīties neizrādīt emocijas. | |
| 26. Apr 2010 00:36 tik daudz gribas uzrakstīt. | |
| 25. Apr 2010 19:31 Es nesaprotu, kā dzīvot tālāk. | |
| 22. Apr 2010 18:55 gribas nomirt. | |
| 21. Apr 2010 10:09 Šodien tapšu blonda. | |