| |
[18. Aug 2024|18:58] |
|
šodien sēņojām, tad urbām, bet neizurbām dziļurbumu, un pa vidu runājos ar brālēnu ģeologu, ai, tā zeme, ko min mūsu kājas, ir tāda, tāda, tāda, tik bagāta un sveša, neko mēs nezinām, un nu jau atkal sāp sirds par visu to, ko nekad neuzzināšu, visi tie skaistie vārdi un pasaules, kuras nesaprotu, atkal jau pietrūkst dzīves, lai visu izdzīvotu. |
|
|
| |
[17. Aug 2024|22:44] |
peldēju saulrieta klusumā meža vidū un piepeši vakardienas puiši sāka dziedāt. tu viņu pabiedē! ai, un tad mēs sēdējām visas piecas māsiņas jaunajos ozolkoka guļamkrēslos un smējāmies kā trakas par tēvu un vectēvu nedarbiem.
visi nu guļ, bet mēness kāpj eglēs un man ir tā, it kā būtu jāpieskata. |
|
|
| |
[17. Aug 2024|01:23] |
tādu latgali es vēl nebiju satikusi, ar pilnu pļavu nekurienes krustcelēs, sanākušu uz vietājā autora lugas pirmzrādi (kur jūs visi dzīvojat, bija viņa pirmie vārdi), un tad ar fantastisku latgaļu repu un to slaveno puskailo puisi ar spalvu galvas rotu un āža ragu, basām kājām un cīņas mākslas / baleta kustībām, un pilnu skatuvi tik ļoti jaunu, priecīgu un tikai savā pašu spēkā apsitušos jauniešu (vienīgais alus tirgonis visu laiku vientuļi sēdēja), kas visi lec un dzied līdzi katram vārdam. es arī lecu, vārdi gan bija jāmācās.
bet tik skaisti, kā tas puisis virpuļoja un lēca, kā viss viņa ķermenis prata, kā tā var, to man laikam nekad nesaprast. pavisam viens un skaists. vienīgais, ar ko viņš uz mirkli dejoja kopā, bija sirms kungs, kurš sākumā gan pretojās lekt polku, bet tad pats pastiepa rokas pretī.
pirmie rudens zvaigznāji pagaidām vēl siltajās debesīs.
latgale ir brīnišķīga.
vismazāk laikam jūtu vidzemi, bet varbūt tikai tādēļ, ka sen nav būts āraišos. |
|
|
| |
[16. Aug 2024|00:33] |
cik muļķīgi aizvainoties uz kādu un tad staigāt pa pasauli ar to aizvainojumu sirdī, un tad ar to smago sirdi nevari ne ezerā peldēt, ne kalnā uzkāpt, ne pasmieties ar visiem tiem citiem, kuriem nav nekādas daļas gar to vienu sāpi, tas smagums visu velk uz leju un pamazām nekas vairs neceļas augšup, un tu staigā acis nodūris un dubļus brizdams.
jau no agra rīta visa diena vienos smieklos, paldies dieviņam |
|
|
| |
[12. Aug 2024|15:08] |
|
viedokļu pilna pasaule, kā rudens vēji gaudo. pietrūkst zināšanu un stāstu. |
|
|
| |
[8. Aug 2024|10:20] |
lielkurzemes lielība
nepietiek bezgalību, lai vienu dzīvi izdzīvotu |
|
|
| |
[5. Aug 2024|22:11] |
|
vakar bijām ziedoņa atjaunotajā piejūras baznīcā igauņu pusē, šodien pavadīju sauli kurzemes jūrā leišu pusē. jūra siltāka par smiltīm. kopš prāgas jūtos atkal dzīva, varbūt tā bija taisnība - i don't need therapy, i need to go to prague. |
|
|
| gender differences are real |
[5. Aug 2024|19:28] |
|
jā, to es nebiju iedomājies, uz mēness gan varētu tālu aizčurāt |
|
|
| |
[3. Aug 2024|14:20] |
ja visās baznīcās sienas būtu noklātas ar vītošiem jāņu ziedu tepiķiem, mises laikā bērni varētu spēlēties savā stūrīti vai brīvi skradelēt un rāpelēties altārī, pēc sakramenta mēs ietu pāris kilometru garā svētceļojumā gar govīm, upi un caur pilsētu, un tad pagalmā dotu tikko ceptas rauga pankūkas un zupu, es ticētu viņu dievam.
laimes un saulrietu pilnas dienas.
(vakar saulrietā ezera vidū zem gājēju tiltiņa paslēpāmies niedrēs un mēģinājām biedēt gājējus, bet gāja latvieši un mūs pieķēra)
un naktīs, kad baznīcas zvani beidz zvanīt, tornī iededz disko bumbu, un vēl pārrobežā esot, atgriežoties no skaistāko saulrietu meklējumiem (ezers ir uzvarējis mēness torni un pieturu), redzam, kur meklēt mājas, un tās ir priecīgas, dejojošas mājas. |
|
|
| |
[31. Jul 2024|23:29] |
|
skaistākais, ko šodien redzēju, bija desmit aizmiguši zivju gārņi saulrieta pielietajās eglēs kriteņu ezeru krastos. šonakt gulēsim pilī. |
|
|