| |
[8. Jan 2025|17:53] |
|
varbūt tā vajadzība visam piešķirt kategoriju, ko atsevišķi īpatņi konsekventi demonstrē, ir nespēja domāt kompleksi. vai vienkārši nespēja. |
|
|
| |
[4. Jan 2025|18:09] |
|
vakardienas pirmais prieks bija zaļžubīšu bars, kas apmetās tieši virs galvas kokā, kas šonakt nolūza (man visa veida žubītes ir visnepamanāmākās), tad bija divas garas un priecīgas pastaigas dažādās jūrmalās (gaismā un tumsā), un šodien gandrīz 20km mežā (pirmos 15 varēja iet ātri un viss bija lieliski - putenis, saule, krusa, varavīksne, bet pēdējos bija jāsagaida kritušie un pārsalu). pa vidu tam atcēla stāvvietas sodu (nepelnīti) un piešķīra ienākumus (negaidīti). laikam būs jāturpina dzīvot. |
|
|
| |
[31. Dec 2024|16:15] |
šorīt mēģināju saklausīt krustknābi un aizdomājos, ka koncepts "pilsēta cilvēkam" vēl nav nekas, es gribu pilsētu putniem ar liegumu trokšņot stratēģiskajās stundās. vēl es gribu, lai šī gada labi aizsāktā tradīcija - neviens īpaši tuvs nav miris - turpinātos vēl kādu laiku, vismaz kamēr aizdzīs visas pērnā gada sāpes. un jācer,
ka visi, kas uzmeta un pameta tos, ko reiz solīja sargāt un mīlēt, to ir izdarījuši un arī kādu brīdi liksies mierā - citādi tās sāpes neko īpaši neatšķiras no letālā fināla. un ja man pavisam pazustu mēra sajūta, es gribētu vieglu un mierīgu un mīlošu turpmāko laiku (tādu kā vakardienas gada labāko pasākumu), pilnu ar putniem, priecīgiem tuvajiem un tālajiem, un pavisam veselu un laimīgu to, kas te tagad piespiedies guļ blakus (un viņa labāko ♡draugu).
sev novēlu izbaudīt arī tos darbus, kas nepadodas, jo cik var ciest (tas gan padodas) |
|
|
| |
[22. Dec 2024|16:39] |
|
šodien pavadīju dienas gaišo daļu mežā, skatoties, kā dzeņi kaļ, pa apakšu mizložņas lēkā, zeltgalvīši visus stalko, bet vismīlīgākās ir garastītes, satiku vairākus barus, vienu pavisam tuvu, pētījām viens otru. pie barotavas viņas nenāk, tur starp 6 veidu zīlītēm spožākā zvaigzne ir dzilnītis. satiku arī sniedzi, kas te tikai pārziemo, un uzreiz palika siltāk, iedomājoties, ka kādam mūsu ziema ir dienvidi |
|
|
| |
[19. Dec 2024|23:35] |
|
aizveru acis un atkal esmu uz ceļa, un piepeši asajā līkumā pazūd asfalts, ir tikai ledus, mēģinu bremzēt ar motoru, braucam taisni grāvī, metu riņķī, braucam uz pretējo grāvi, griežos prom, bremzēju, apstājamies grāvja malā. klusums. blakussēdētājs sāk smieties. esot bijis episki. aizmugure turpina klusēt. atlikušos 20km slīdam uz 20km/h klusumā. |
|
|
| |
[13. Dec 2024|22:44] |
|
gada tumšākajās dienās esmu noķērusi jau 36 putnus. sen neko tik priecīgu neesmu darījusi. gaidu rītu, gaidu pavasari. ja jums arī vajag iemeslu dzīvot, cornwell university merlin bird app |
|
|
| |
[9. Dec 2024|20:59] |
šodien pusdienlaikā staigāju pa promenādi, klausījos putnus, skatījos uz kalniem saulē, gandrīz priecīgi. kamēr biju uz brīdi veikalā, turpat blakus uz ielas 6-7 reizes šāva, cilvēki bija mazliet apjukuši, bet citādi viss turpinājās, tikai bezpajumtnieka suns vēl kādu brīdi bija sabijies. veikala apsargs (smagi bruņots, te visur tādi) ieteica doties mājup. prasīju, vai tas ir tā normāli, nu jā, diezgan. šoreiz pat laikam visi dzīvi. pirms pāris dienām bija kārtējā mass shooting, vairāki gāja bojā.
parasti vakaros staigāju pa pilsētu, jo tad ir gandrīz tukšas ielas, tikai bezpajumtnieki sarāvušies salst. šonakt nekur negribas iet, skatos uz okeānu pa logu un ļoti priviliģēti skumstu.
ļoti gribas mājās. |
|
|
| |
[8. Dec 2024|18:44] |
vienīgais, kas man te patīk, ir cilvēki un putni
ūdens, ēdiens un viss pārējais ir diezgan briesmīgi |
|
|
| |
[5. Dec 2024|16:10] |
|
noķēru annas kolibri un pamērcējos klusajā okeānā. |
|
|
| |
[27. Nov 2024|19:31] |
|
izrādās, "ēlona raķete" ir tik emocionāli sensitīvs vārdu salikums, ka spēj satraukt pat visneemocionālākos personāžus |
|
|