|
17. Nov 2009|08:30 |
kad biju maziņa, man riebās zeme. tas, kā viņa pieskaras ādai, tas, kāda viņa ir, vienmēr netīra, vienmēr auksta un netīra. mana vienīgā atriebība bija ēst zemi, it kā tā es varētu sāpināt pretī. tad mani aizveda kaut kur un lika sapņot, un tur bija gulošs cilvēks un skrienoši cilvēki. kā tu nomirsti, jo zeme tevi apēd, jo tu esi dzīvs, bet neviens tevi nepieceļ, tikai iemīda dziļāk, un zeme ēd tevi.
pēc tās reizes es sāku gulēt zemē un pārstāju ēst zemi, un kopš tā laika es arvien vairāk un vairāk iemīlos zemē, es gribu palikt līdz galam ar zemi, un, kad man būs jāiet, es gribu, lai tieši zeme mani apēd.
kā lietas, no kā baidies, beigās paliek viss, kas tevi glābj. |
|