|
11. Nov 2009|16:44 |
lasu kritiķu atsauksmes, nesaprotu.
gandrīz visi tā vai citādi lieto terminu "misogynistic".
bet kā? tur ir vīrietis, kurš bezgalīgi tic savai sievietei, kurš ir zaudējis bērnu, dēlu, bet viņš atsakās zaudēt sievieti, viņš noliek savas sāpes un dara visu, ko var, savai sievietei. un tad, kad viņš saprot, ka sieviete ir izārstēta, viņš ierauga, cik patiesībā ir pilns pats ar savām noliktajām sāpēm, un varbūt viņš saprot, kaut kur dziļi sevī, ka sievietei bija vienalga; galu galā, viņa ne mirkli nejautāja, kā jūtas viņš.
sievietes nekad nav labas, vienkārši nav. un galu galā, kā lai viņas ir labas, ja viņām ir jādzemdē, ja viņām ir jāiznēsā sevī un tad jāatdod plašajai pasaulei saplosīšanai, nē, ja sievietes būtu labas un pilnas ar žēlsirdību, viņas to nespētu. mātes vienmēr ir nežēlīgas, vispirms jau pret sevi.
un es ticu epilogam, tam, kā viņa redz savu dēlu ejot pie loga, kā viņa redz viņu kāpjot uz galda, kā viņa redz viņu krītot lejā, un kā viņa mīlējas. un vēlāk viņa to arī paskaidro, tad, kad runā par ozolzīlēm no iepriekšējās vasaras, kā viņas krīt un mirst, krīt un mirst. man patiešām šķiet, ka viss, ko trīrs gribēja, ir paskaidrot, ka sievietes nevajag žēlot, nekad nevajag žēlot. tas padara sievieti nežēlīgu.
un zābaciņš bija otrādi. |
|