|
23. Jun 2020|19:47 |
es varu paskaidrot tikai pašu ierakstu, kā es to rakstīju pati sev.
pirmā teikuma daļa "kāds piedzimst ar melnu ādu" ir refleksija par to, ka cilvēki dzimst ar dažādām fenotipiskajām pazīmēm, apzināti tos neizvēloties un neveidojot sevī, vienkārši piedzimstot tādi, līdz ar to šie dažādie stāvokļi nav īpaši.
otrā teikuma daļa "kāds dzīvo ar melnu sirdi" ir refleksija par cilvēkiem ar emocionālām attieksmēm, kas, we could argue, nav iedzimtas, bet drīzāk vides, kultūras un jā, tomēr arī iedzimtu individualo īpatnību mijiedarbības rezultātā sevī izveidotas/attīstītas.
bet tas, ko es sev ar to gribu pateikt, saliekot šos abus it kā antagonistiskos teikumus blakus, ir paradokss sev pašai. mainly, es nevaru ssacīt, ka mīlu vienu, nemīlot otru. jo savādā kārtā, bet tie abi ir orgāni. un man pat nav pārliecības, cik daudz brīvās izvēles ir bijis otrajā gadījumā. kā veidojas melna sirds. varbūt tā veidojas lielās sāpēs.
tas bija teikums, ko es rakstīju sev, kā barjeru savai sirdij, lai nenosodītu otru cilvēku, kurš tobrīd mani nosodīja, jo es atļāvos aizstāvēt kādu citu cilvēku ar melnu ādu.
|
|