|
11. Jun 2020|22:40 |
nekad nebiju domājusi par to pirmo rindkopu. tas var gandrīz būt dzīves jēgas punkts. nu, kad liekas, ka neko vairs negribas, padomā, ka kādam tevi vajag, un caur to vienu viņiem visiem . hm.
šī ir mana vērtīigākā atklāsme šodien, thank u for sharing.
par odu šķaidīšanu, es to vienmēr uztvēru kā robežu vilkšanu, nu, lai viņi nedomā, ka tagad drīkstēs nākt un darīt, ko gribas. turklāt tā kā viņu plāns ir manās asinīs attīstīt savus mazos, un tik un tā mātīte pārplīst, pieņemu, ka liela ļaunuma jau nav. lai gan droši vien viņai bija kaut kur kopnkrēti jāaizlido un jāpārplīst. bet tas mirklis sāpju, kaut kā automātiski roka sit.
man patīk pēdējā rindkopa. |
|