|
23. Feb 2020|11:41 |
vakar piepeši mainījās laiks, uz atvadām peldēju okeānā vēl zem zilām debesīm un saules, bet tad piepeši vairs nebija ne saules, ne kalnu, ne okeāna, tikai sarkanās sahāras smiltis visur, calima, man nebija ne jausmas, ka var būt arī tādas dienas. lidmašīna kavējās vairāk kā divas stundas, kad beidzot cēlāmies, kapteinis teica, ka lidos, cik ātri var prom, citas salas beidza lidot vispār.
tagad guļu dīvānā pie stikla sienas un skatos uz pavisam citu vētru, nav smilšu, tikai vējš plosa milzu kokus, līst bez mitas, esmu viena pati, tu vakar aizlidoji slēpot uz itālijas alpiem, es tikmēr izlasīju touching the void, pabeidzu vakar lidmašīnā, un sāku tikko atkal no jauna, nevaru apstāties, viss ķermenis saspringts līdz nelabumam, pārāk dzīva un jēla grāmata. uz galda atstātas brokastis, viss, ko es mīlu, un viens banāns, bet man ir joprojām nelabi, dzeru ūdeni un mēģinu piecelties. pedro ir netālu. un man vajag citu grāmatu. un matcha. bet vējš mežonīgs, zari krīt bez mitas. vairs neatceros, kā te ir, kad nav vētru. ķermenis ir apjucis, pārāk daudz visa. |
|