|
17. Feb 2020|20:57 |
pēc ruma gandrīz aizmigu oekāna melnajās smiltīs, apgūlos uz mirkli pabūt ar zvaigznēm, un piepeši tāds milzu nogurums cēlās līdz ar vēju un viļņiem. pēdējiem spēkiem tiku atpakaļ.
bet tad nāca rīts, dzidrs un dzestrs, gāju atpakaļ pie okeāna un peldēju, tad gāju saulē aizvērtām acīm un atgriezās dzīvība. aizbraucu līdz local artisan market, satiku ļoti lepnu sievieti, kura laikam runā visās pasaules valodās, kāds mēģināja kaulēties, un viņa izslējās kā dieviete un pateica visu, ko par to domā. basically, how dare u. bet ar tādu lepnumu, un man bija tāds pat lepnums par viņu. ilgi nevarēju izvēlēties, ko paņemt sev, un beigās paņēmu vislielāko lavas aproci, un viņa teica, tev nav jābaidās ņemt lielas lietas, it fits you and protects you, un, kad es meklēju kaut ko mazām rokām un nevarēju izvēlēties starp jūras zvaigzni un bruņurupuci, viņai viss bija skaidrs, girls always want stars, un es domāju, don't we all though.
tur vēl bija bezgala daudz skaistu cilvēku un lietu, man nu ir maiss ziepju un visādas drogas, bet tā aproce, tā man liekas vislielākā vērtība, kad es eju peldēt, es roku viņu smiltīs, tik ļoti es viņu sargāju. neko citu es neroku.
tad braucu atpakaļ pie saules un okeāna, saulē un okeānā ir vislabāk, peldēju un skatījos, cik skaisti ļoti veci un kaili cilvēki lec viļņos. viņi iet lēnām un uzmanīgi, bet tad nostājas un paliek stipri un nekustīgi, vilnis viņus nemētā un, liekas, pat nešļāc, omīte teiktu, tas ir krampis.
kad āda jau sāka sāpēt, braucu pāri visai salai uz otru krastu, tur, kur nevar peldēt, viss krasts klintis, currents and torrents and streams, pusdienu restorāns bija pašā okeāna malā, vējš plosīja ēdājus un ēdienus, mana dakšiņa aizlidoja pie kaimiņiem, bet visi tikai smējās un tā bija gardākā zivs līdz šim, tad sēdēju mirušo pludmalē, izgāju milzu alas klintīs. okeāns izskatījās liels un priecīgs tajā krastā, nu tāds bezrūpīgs, brīvs, neiegrožots un stiprs, plosījās klintīs un alās un sitās pret krastu, mirušo pludmalē viens mazs zēns leca viļņos un tad mežonīgi bēga, man nebija drosmes, es tikai sēdēju akmeņos un domāju, ka tik laimīgu okeānu laikam nebiju satikusi, un man bija gana, nemaz nevajadzēja sev. sagaidīju, kamēr moslīkst saule, un tad braucu uz kalniem, pašā augstākajā punktā skatīties zvaigznes. bija silts kā vasarā, bet tumšs kā ziemā, gulēju klintīs, blēja vientuļa kaza, bet visādi citādi bija mūžīgs miers un klusums, un pilnas debesis zvaigžņu.
how are u love, u asked
i could say happy but that does not seem enough.
šorīt modos tik agri, kā nekad, nopeldējos vēl pavisam dzestrā rītā gandrīz bez saules, mani dienišķie kruasāni vēl bija silti, sula bija auksta, rīts bija silts, braucu uz nākamo punktu, mežonīgajā krastā ir vismaz viena vieta, kur var peldēt, viņi tos sauc par ezeriem, dabiski izveidojušies klinšu nožogojumos. nācās braukt cauri šauriem un nenožogotiem ceļiem, ne miņas no drošajajām šosejām iepriekš, nu neko, ievilku elpu un braucu, atpakaļceļā jau bija vienalga. un ezeri bija burvīgi, peldēju, cik tālu varēju, un tad okeāns nāca virsū baltām putām, bet klintis viņu savaldīja, un es jutos liela un stipra, skaidrs, ka krāpšanās, bet nu. atradu ciemata labāko restorāniņu okeāna krastā, un viss bija, kā solīts, burvīgs.
tagad izmazgāju matus, vismaz sauja smilšu tur bija. pēdējo nedēļu lielākais sasniegums. |
|