|
17. Jan 2020|17:49 |
pamodos ar zvaigznēm. tā kā gulta ir stikla kalnā, saritinājos un gaidīju sauli. saule nāca liela un silta, un izkausēja kaut ko lielu un sāpīgu, uz mirkli apstājās sirds un ieelpa, tik liels miers tas bija.
ilgi sēdēju saulē pie jūras, ilgi peldēju, jūra bija gandrīz pavisam maiga
apelsīni ir atpakaļ. kafija kūpēja uz terases
tad ar smiekliem un mazām panikas lēkmēm rāpāmies mākslas instalācijā, stāvējām saulē virs kokiem un kāpām un lasījām atmiņu vēstules. nācās mest mēteli lejā, lai atpakaļceļā nesapītos stieņos. drūmā meža vidū atradām spokaino galdu ar četriem krēsliem perfektā krustā. beigās nosēdējām stundu pie sartra, kamēr saule lēnām krita jūrā. mazliet smeldzīgi sitās sirds tumsā mežā, grūti laist sauli prom. ja nu viņa. atkal būs mūžību prom. |
|