| pāri malām |
2. Nov 2009|08:36 |
Manam vectētiņam bija vectēvs Meikuls, kuram bija traks brālis. Viņš skrēja ar siena dakšām pret sauli un kliedza – "mauka, as tevi nūdūršu". Mans vectētiņš ļoti mīlēja savu vectētiņu, un visas savas jaunās bikses saplēsa, lai viņam būtu tieši tādi pat ielāpi kā Meikulam.
Vēl vectētiņam bija brālēns Broņislavs, kuram bērnībā šāva ar pistoli pie galvas un sita ar mietu pa galvu. Viņš visu dzīvi meklēja sievu, lasīja pudeles un krāja naudu mašīnai, un visas viņa govis klīda pa mežu, ziemu un vasaru. Beigu beigās mežsargs nošāva viņa vērsi, Broņislavs nogrieza vērša galvu un aizveda uz tiesu, un mežsargu gandrīz ielika cietumā. Un kad Broņislavs nomira, par viņa sakrāto naudu uzcēla pusi jaunās Kārsavas baznīcas.
30. oktobrī mans vectētiņš piedzima, un 31. oktobrī nomira, viņš nomira no bada, viņš pats sevi apēda. Viņš man stāstīja, ka viss, ko ir gribējis – lai viņu ļoti mīl. Visu dzīvi viņš ļoti gribēja, lai viņu ļoti mīl. |
|