|
11. Okt 2008|18:39 |
Sestdienas ir svētīgas dienas.
sestdienas rītos ir jāceļas pēc iespējas agrāk.
Un nē, rimi un drogās un neldā un vispār nekur centrā līdz desmitiem nevar nopirkt papīru, burtnīcas vai klades, vismaz ne oktobrī. Bez piecām minūtēm desmitos pilnīgā izmisumā ieskrēju aģentūrā un māju visiem datu operatoriem kā karognesējs. Bet papīrs tur ir, jā.
Tā sieviete, tā sieviete!!! „un kas par to, ka pa ceļam kaut kas aizies bojā – jūs taču taisāt revolūciju! Lai nīkst, izaugs kaut kas vēl skaistāks. Metiet ārā visu, kas lieks. Lai bērni un vīrs paši sevi pabaro. Jūs toties rokat zemi un elpojat svaigu gaisu. Un tad – tad savediet labi daudz kūtsmēslus, pelnus, kaļķi, nu, uztaisiet tādu – kā karels čapeks teiktu – tādu, lai var uz maizes smērēt. Garšīgu!”
Odievs. Sievietes, kādas Latvijā ir Sievietes.
es piedzimšu šeit vēl kādreiz.
Pusdienlaikā gāju taisni uz priekšu un atradu zvaigzni. Uz zemes, jā ;]
Un dabūju dāvanas.
NENOTEIKTĀ BIJA. Ziedonis, mans ziedonis.
Jasperss, ievads filozofijā. Šuvajevam vispār vajadzētu rakstīt biogrāfijas – tās viņam sanāktu kā viskvalitatīvākais daiļliteratūras eksemplārs. Viņš runā ievadā par jaspersa dzīvi un cita starpā uzraksta „kallī ir apburošā, veselīgā enno pretstats, tomēr atmiņās jasperss uzsver līdzību ar jaunāko brāli, kurš izdara mātes akceptētu pašnāvību. Ģimnāzijā jasperss nav izcilnieks ...” veselas poli-loģijas vērts teikums, un viss. Un tā viscaur.
Bioloģija 6. klasei. jo – „bruņurupuči ir vieni no interesantākajiem rāpuļiem”.
Divas XX gadsimta kultūras vēstures – teātris un literatūra/kino. Bet visdrīzāk tā nav man.
Un jā – par sievietēm tātad. Ozols sanskritā izrunājas kā querqus – un tad zinātnieks saka, kas tas pārtapis par perkunas, pērkonu. Un ozols ir pērkona koks, dieva koks. un sievietes ir visur. RĪSUMĀTE, rāni manicka, par sievietēm dzimtā. Malaizijā.
„sievietes sirds – tā ir mute, kas ir pilna garu, līku, asu zobu. Vīrietis jau neredz zobus, to vietā viņš redz skaisti izkrāšļotu sejiņu un maigu skatienu, un viegli pārkrustotas kājas, un zīdainu stilbu, un baltu delmu, un maigu, atsegtu skaustu. Un šos zobus viņa citu pēc cita iecērt savā upurī, un jo vairāk tas spirinās, jo ciešāks kļūst līko, uz iekšu vērsto zobu sakodiens, līdz tas ir cieši notverts un kļuvis tik padevīgs, it kā viņa griba būtu paralizēta”
„krietni cilvēki vienmēr mirst jaunībā, - viņa sacīja, un piepeši man uznāca liela vēlme piecelties un iecirst viņai pļauku. Gara acīm es skaidri redzēju, kā pieceļos un spēcīgi iezveļu, tā ka galva ar kārno kaklu nošūpojas vien. Nespēdama šai vēlmei pretoties, es piecēlos, lai piedāvātu viešņai tēju.”
„dzeltenajai sejai riebumā saviebjoties, viņš man iespēra pavēderē. Sāpju eksplozija! Es pakritu, saķērusi savu satriekto vēderu. Redzēju, ka viņš rupji rauj mohini aiz durvīm. Pacēlusies četrrāpus, es gaudoju kā vilcene mēnesnīcā. Nespēju pieļaut, ka viņš izved manu meitu no mājas. Piepeši pasaulē nebija nekā svarīgāka kā vien tas, lai viņš neizietu ar mohini pa durvīm. Mana mute atvērās un izgrūda vārdus. Tagad es no visas sirds nožēloju, ka tos pateicu. – ņemiet ķīnieti, jaunavu, - es zinu, kur to var dabūt! Jauna miesa, nekad nav pazinusi vīrieti... es izmisīgi saucu, šausmās par to, ko daru, bet nespēdama nedarīt.” |
|