| rudens, ūdens |
17. Nov 2017|14:55 |
dažas dienas saulē pie okeāna, pavisam īsas dienas ar vēl īsākām naktīm high-end klubos, jā, tas tagad piederas pie darba pienākumiem, un kas jādara, jādara (zelta sofa, oh well, bet dejot jau var jebkur)
un šodien jau sēdēju pilsētas centrā kanāla malā un šūpoju kājas, kamēr iešūpoju atslēgas laivā pilnā ar rudens lapām
skatījos un nespēju noticēt
aizgāju uz tuvējām durvīm pēc slotas, domāju, izslaucīšu
sāku slaucīt un ieslaucīju atslēgu dziļi ūdenī
izrādās, zem lapām bija ūdens. daudz ūdens.
tāds. ar smaržu. kā mūžību vecs puķūdens
loģiski, protams, laiva tomēr. kanālā tomēr.
bezjēdzīgi peldināju birsti pa laivas dibenu, atslēgu vairs ne redzu, ne jūtu, laiva ar ne pārāk maza. bet tagad jau nu vairs nevarēja padoties.
vilku nost drēbes un kurpes, lecu iekšā. kājas atslēdzās, viņas man tādas izlepušas, neko darīt, mērcu rokas un peldinos, peldinos, neko nejūtu, visa tikai pati tāda melna, smaržīga, bet tad tāds spīts pamodās, pacēlu acis uz augšu un teicu, tā nedrīkst, atdod, dzīve, atslēgu
tikko kā pateicu, atslēga pati iepeldēja rokās
tā arī braucu, kā no ūdens izkāpusi, bez kurpēm un drēbēm, labi, ka nebija jābrauc tālu, labi, ka ļaudis tādi rūdīti, nekas viņus te vairs neizbrīna. |
|