|
15. Okt 2009|17:47 |
reiz mums ar klasi vajadzēja iet uz teātri, ziemā. uz šveiku. bija drausmīgs sals un es biju meitene ar vienu mazu rozi, es gan nezinu, kādēļ viņu nopirku. pa ceļam viņa sasala, un teātrī atkal bija bezgalīgi karsts, un tas nāca tikai par sliktu. mēs sēdējām pašās zāles beigās. kad beidzās izrāde un sākās aplausi, visi klases puiši – tie paši, kuri vienmēr ņirgājās par to, kā var patikt kaupers (es mēģināju skaidrot, ka tas ir tādēļ, ka viņam ir sieva un neregulāri zobi, bet tas nenāca par labu) – lai nu kā, tieši tas puisis, kurš vienmēr ņirgājās par kauperu visvairāk – viņš teica – tev jāiet, ej un iedod viņam to rozi. roze bija briesmīga. bet viņi gandrīz kliedza – ej. kamēr aizgāju, kaupers jau bija prom. uzkāpu uz skatuves ar savu vienīgo novītušo rozi, un pretī nāca skrastiņš. bet tad es ieraudzīju kauperu – kulisēs.
pagāju garām skrastiņa izstieptajai rokai un daudz vairāk par kaupera buču man palika atmiņā klasesbiedru lepnums. viņi vēlāk visādi mocīja šo stāstu, nu, kā skrastiņš paliek izstiepu roku zāles vidū un vēl skrien pakaļ; bet es kā vientuļā sirēna dodos pāri visai skatuvei ar kaut ko mazu un nožēlojamu rokā, bet ārprātīgi svarīga.
pēc pavisam neilga laika tas puisis, kurš piespieda mani iet, braucot klausījās tikai prāta vētru.
un es zinu vismaz vienu nakti, kad 13. janvāris mani izglāba no pavisam īstām beigām. |
|