|
6. Nov 2015|21:40 |
varbūt cilvēki, kas ir uzauguši un pieraduši pie patiesas, dziļas mīlestības un savstarpējām rūpēm (ģimenē un varbūt vēlāk arī ar partneri) tomēr spēj palikt imūni un ļoti ātri saprast, ka nekas no tā nav pa īstam.
bet nav tā, ka vairums cilvēku uzaug šādā mīlestībā un/vai pēc tam spēj to patstāvīgi uzkultivēt. un tad jā, iekrist var pavisam viegli.
o, es gadiem pretojos, vēl kopš pamatskolas. bet tad nāca lielas sāpes, nu tādas, un tad likās, ai, lai iet, noticēšu tam visam. jo tik skaisti tas viss bija.
bet es tā arī nekad nespēju līdz galam noticēt. bet vienmēr vainoju sevi par to. un ai, tas ir tik. traki. tā sajūta, ka tu visu dari nepareizi. jo viņš taču tikai mīl tevi vienīgo vairāk par visu. tikai kaut kā tu nekad neesi gana laba. tu esi vienīgā un vislabākā tāda, un nevienu citu viņš pat nekad nav spējis un nespēs mīlēt, tikai - tu nekad neesi gana laba. un to "neesi gana laba" nekad nesaka ne ar vienu vārdu. to tu tikai jūti. vienmēr. un tad tu sāc justies tik nelaba. un laba tikai viņam vienam.
beigās vairums šo "upuru" notic, ka ir tik briesmīgi, ka neviens cits nekad viņus nemīlēs. un, protams, arī pirms tam nav mīlējis.
bet tas ir arī ļoti interesanti viss. |
|