|
17. Sep 2015|16:57 |
šodien nomainīju savu vienmēr pēdējo solu rindu pret pirmo, nezinu, laikam par daudz vientulības, un profesors piedāvāja 10 centus, lai uzzunātu, par ko es domāju brīdī, kad tur sēdēju. piedāvāju palielināt likmi. tad mēs smējāmies, un es atcerējos, kā man pietrūkst tādu smieklu.
vēlāk viņš mums uzdeva jautājumu, un es teicu, ka, tā kā atbilde ir 50/50, minēšu. un viņš teica, lai es nepērku loterijas biļetes.
bet es tik un tā šodien daudz runāju. ar viņu un citiem. kaut kā tie tā arī nenopelnītie 10 centi atvēra mazu tuvības mirkli.
tad es braucu pa lietu, izmirku, un domāju par visiem tiem paranormālajiem izvēļu principiem, nu, kā katra vismazākā izvēle var mainīt visu dzīvi, vismaz atvērtās, dinamiskās sistēmās, un uz mirkli man pat vairs nebija bail.
vairums dienu šeit man ir vienmēr bail. par to, vai vispār varu atļauties te būt. es laikam par daudz stipri gribēju, bail pazaudēt. bail tā arī nedabūt.
bet pat ja tas beigsies pēc nedēļas vai mēneša, ai, man tik ļoti gribētos paspēt izjust to laimi, ko dažas sekundes sajūtu blakus, to nepelnīto laimi, tā es viņu jūtu. eksāmeni tuvojas, bet es vēl joprojām lasu vienu un to pašu nodaļu. visām grāmatām. jo man gribas saprast. bet nesanāk. izņemot dažas mazas lietas.
vienu lietu gan es esmu sapratusi. cilvēka anatomija ir indeed mežonīgi skaista. un ļoti sophisticated. gudra.
kaut tikai es spētu. uzticēties. man joprojām liekas, ka uzticēšanās pasaulei ir tas, kas padara laimi vai nu par vienmēr klātesošu, vai nesasniedzamu. |
|