|
11. Okt 2009|12:42 |
sāku ticēt, ka nomiršu tieši svētdien ;]
pirms tam bija MīļMāsiņa. tad - kaupers. visskaistākais no visiem. kā blakts, kā orālās ērģeles. elitārs un elegants. saknipojamies!
tad mēģināju tikt galā ar savu kosmisko aizvainojumu - savām iesnām. man vispār ir ļoti elementāra saslimšanas shēma - apvainojos, tieku pie iesnām. ja visu laiku kaut ko noriju noriju noriju, padodas kakls. kad nepasaku to, ko man būtu jāpasaka, sāku klepot. pagaidām ir tikai iesnas, tikai mans kosmiskais aizvainojums.
tad atnāca mana vislabākā draudzene, mana vienīgā. stāstīju viņai par tie diviem tūkstošiem gadu, kad vīrieši sākumā saplosīja sievietes, piedzimstot, tad izauga un turpināja tāpat - izvaroja, nogalināja, visskaistākās un gudrākās dzīvas dedzināja, ja apnika viss, atrada labu iemeslu un aizgāja uz citu valsti, sveika, sieva, baro manus vēršus un pļauj auzas zirgiem, un šūpo bērnus, gan jau atnāks kāds un tevi izvaros. stāstīju viņai, ka es nezinu, kā sievietēm izdevies to piedot, kā viņām izdodas aizmirst un mīlēt, jo manas asinis neaizmirst, kauli neaizmirst, viss ir pilns ar tūkstošgadīgu un ļoti dzīvu naidu. viņa neteica neko, klausījās, kā es kliedzu, ilgi, pietiekami ilgi.
un tad -
kas tos divus tūkstošus gadus audzināja vīriešus?
ā.
mana vislabākā draudzene, jā.
un viņa negrib bērnus. bet viņas jaunais vīrs to nesaprot. jo vīrietim bērns nav pienākums, vīrietim bērns ir lepnums. bet ikviena sieviete zina, dziļi iekšā zina, ka viņai bērns būs pienākums. pat ja viņai pašai vairs nebūs spēka nekam, pat ja vīrietim viss apniks un viņš aizies karot, pat ja viņu izvaros un dedzinās, viņa nedrīkstēs, nekad nedrīkstēs nomirt, vispirms nenogalinot savu bērnu.
vismaz tā sieviete, kas ir manī, viņa ir tāda.
bet es sāku mīlēt tētiņu. lasījām ābolus un viņš nesa man trepes, un viņš nesa man kastes, un viņš nesa ābolus. un es neteicu nē. un varbūt man izdosies. jo tēvs ir katras sievietes dzīvē pirmais vīrietis, vīrieša arhetips. un nevar mīlēt vīrieti, ja nemīl tēvu. |
|