|
1. Mar 2014|21:03 |
iekļāvos visos termiņos, uzrakstīju visus tos milzu papīru kalnus, ar kuriem man jāmēģina kaut kas pierādīt, viss, viss, viss, tagad, tagad, tagad es nedarīšu vispār neko. šovakar vismaz.
izņemot skatīšos, kā mirst pārnovas un dzimst citas zvaigznes. un varbūt man izdosies aizmigt. un izveseļoties. kaut kā jātiek prom no tās degšanas sajūtas, kā viss manī deg, gandrīz kā tajās pārnovās, un tad nevar aizmigt, bet tā nevar darīt, ir jāguļ un jāēd un jādzīvo ūdenī. un jāatrod miers. jā, bet vēl jau tas šausmīgais, nenoliekamais eksāmens, ja es to nenolieku, viss šis iepriekšējais neko vairs nedod.
bet ir skaidrs, ka tam nav nekādas nozīmes, tā ir tikai tā augšanas griba, cilvēkiem dzimst un mirst bērni, tas ir viss, kas ir patiešām svarīgi, un vēl tas, kā pazūd mīlestības.
nē, ja ir mīlestība, viss, ar to arī pietiek, nevajag neko nekam pierādīt, nevienu papīra kalnu nevajag, nevienu eksāmenu. tad var dzīvot mierā. un gulēt.
bet mīlestība ir tāda nasta, ko nevar noturēt, ja ir gļēva sirds. viss. |
|