| Piemērs pretējam |
31. Jan 2014|04:02 |
Dažādi ļaudis, dažādi krusti. Un viena pagale nedeg, bet aj, kā gribas vainot tikai to otru (vai sevi - kāds nu kuram(ai) tas rāpulītis)..
Piemēram, zāģis. Itkā jēdziens no pirms 90. gada modeļiem, taču ja pagarina tās spirāles līnijas, tad sanāks arī ka šad tad mēs, tie modernie, šajos pašos palagos krītam. Tas ir tā, ka vīruss atnāk mājās bik apgrēkojies vai arī dāvā pēdējo pili savai sievusei, un tad nākamajā rītā (jo vakarā sievuks paskatās, ka nu šito tagad tok nav jēga mocīt) sākas zāģis. Sākumā ripinās lēnām, tad uzņem tempu (Tu beziejūtīgais cūka!...Un padomā, ko kaimiņi par mums nodomā, kad ierauga, ka Tu šitā...) tad, kad uzņēmis tempu, sāk zāģēt malku (vai varbūt ātrāk?). Bet nu vīruss tak kaut kādas tur taisnības dēļ neies ciest mēnesi vai divus bez mīlēšanās, tikai tāpēc, lai mēģinātu un varbūt arī pierādītu savu 'taisnību'.
Kamēr vēl nav apaudzis ar klasisko degunradža ādu, tikmēr kaut kas jau ķerās klāt, un tad nu dusma jāizliek - jāskalda malka, ātri jābrauc ar mašīnu, jāaiziet dabūt pa seju no kāda sievas mīļākā (jo uzticība tāpat kā cieņa esot tak jānopelna :)) vai vienkārši jāiet piedzerties, lai nākamajā rītā uz pohām atkal dabūtu zāģi ribās..
Protams, tas mazina mūžu, un, ja jau metabolisms esot ātrāks (es gan teikšu, ka tur gēni, nevis dzimums to nosaka!), tad, protams, vajag vairāk dziras..
Un tad arī uznāk mulsums, kura ir vairāk žēl - sievas, kurai jāmokās izolācijas un haosa ellē, vai vīra, kuru vecāki nav iemācījuši, kā dziļās jūtās spēt rīkoties tikpat gudri, kā varētu rīkoties, ja nebūtu šo dziļo jūtu.. |
|