| re, kā |
8. Jan 2014|15:17 |
vakar aizgāju gulēt ar to pašu domu, ar ko pamodos, domu par to, kāpēc cilvēki cieš, kāpēc tiešām sāpes nevar beigties, un šodien mēģinu rakstīt smago gala darbu, un viens no avotiem pēkšņi, pilnīgi ne pa tēmu, sāk stāstīt par savu personīgo drāmu, nu, droši vien tas ļoti labi strādā visās aprindās, un viņš raksta, ka ir arī atradis atšķirību starp sāpēm un ciešanām -
"The key seemed be in the difference, psychologically, between pain and suffering, or between loss and feeling deprived or cheated. Pain, it seemed to me, is a rather direct experience with no extra meaning. If it hurts, it hurts, and that’s that. But suffering involves an additional form of anguish that implies the judgment “this is bad, this is dangerous, and it should not be happening to me.” It requires a perspective-based evaluation of the pain as inappropriate, unfair."
ja vien es spētu pieņemt visas savas sāpes kā taisnīgas, tām būtu jāpāriet ar laiku. cik saprotu, ciešanas nepāriet. hm. |
|