|
20. Aug 2009|08:03 |
sirdij lūstot, vakardienas garkalni un puišus ziedoju pelagejai un meitenei. ļoti gribēju palikt klusumā ar viņas balsi, bet pieradu. bajāna solo bija kā vijole ar klavierēm un mazliet bajānu. pēc katras dziesmas viņa bija neaprakstāmi pārsteigta – varbūt pati par sevi, varbūt par mums. beigās viņa runāja par ceļu un takām, jo ir jautājums, kāpēc esi te atnācis. un tobrīd es viņai ticēju absolūti.
pusceļu no jūrmalas nācu kājām, zvaigznes spožas, spožas, spožas – izslēdziet gaismas savos logos.
un piecos no rīta zvana Guru – jābrauc uz jāpaņem Igaunija. man patīk, kā viņš to dara. viss ir izlemts, jāpiekrīt. drīkst nepiekrist, tas neko nemaina. nekādas vardarbības. |
|