|
16. Sep 2013|23:40 |
jūs jau nezināt, bet pēdējā laikā es ļoti slikti braucu. nesen iekļuvu pirmajā oficiālajā avārijā, un tas nekas, ka es skaitījos nevainīga, pēc būtības tā bija mana vaina, jebkurš šoferis nobalsotu par manu dvēseli ellē, un vēl vakar no latgales braucot izdarīju ko tādu, kam būtu jābeidzas ar full frontal, un nekā es to nevarētu izpirkt, tikai milimetri mūs izglāba, un ne jau mana roka glāba.
un šodien, šodien arī. un tāda es palieku. par spīti visai tai vainas apziņas kultūrai, es tik un tā tāda palieku, un tā nav pat muļķība, es nevaru atrast vārdu, vienaldzība, atbildības novelšana uz visu pārējo pasauli, lai viņi tiek galā ar manām kļūdām, kas?
un es nezinu, kā to apturēt. mēģinu palikt nomodā, bet tik un tā. gribas staigāt pa elektrības vadiem.
bet ar mašīnām nevar. jo vienmēr ir kāds, kas brauc pretī, blakus vai dzenas pakaļ. dzīves, kas ir jāsargā. saproti saproti? lūdzu, saproti.
re, te nu mēs esam nonākušas, līdz publiskai sarunai, bet varbūt, ja tu to izlasīsi, varbūt tu pamodīsies, jo, kad es kliedzu tev galviņā, tas neko nemaina, tu papurini matus un palūdz, lai kāds sapin bizi, un es zinu, ka tu to dari tīšām, lai mani sasietu un neļautu runāt, bet saproti saproti, rudenī ātri paliek tumšs un ir migla, un tev ir jātur acis vaļā visu laiku. arī tumsā.
pat ja latgalē ir tik tumšs, ka tas nav svarīgi. vienādi tumšs acīm vaļā vai ciet. bet tik un tā tev ir jātur acis vaļā, kad citas dzīves ir tuvu. |
|