|
16. Sep 2013|15:08 |
mārai zālītei ir daži vēl smeldzīgāki par ziedoni dzejoli. par lauku sievu lakatā, par skumjām, par zvaigznēm un smakšanu, par šķiršanos, viņai ir arī buramvārdi un mirušo vārdi un raganas rūgtie vārdi, un to dzejoli vispār drīkst lasīt tikai krustā piekaltie, jo citādi, citādi tas piepildās un ir jāsamaksā, bet viņa nebaidās sasmērēties.
un par prieka putnu, kurš vairs neatlidos.
un par bēdām, ko gribēja palikt zem akmens, bet visi akmeņi aizņemti. nes sevī to.
nekas nav tik tukšs kā es. tās nav bārkstis pie lakata mana, saknes. saknītes.
un visas tās skaistās dziedamās dziesmas, par latviju rudenī - tik un tā - par to, kas tumsā laistās un man ar tevi ļoti saistās, virs galvas mūžīgas piena ceļš, tā arī ir viņa.
un arī tas dzejolis par vasaru.
visi putni, kas manī,
sāk panikā dauzīt spārnus.
neko darīt - salsim.
daudzi, daudzi nu aizies bojā.
neko darīt - neaizlidojām.
cerējām, mīlējām, ticējām -
neaizies vasara projām.
neaizlidojām. |
|