|
11. Mar 2013|23:40 |
bet man ir viens stāsts ar laimīgām beigām!
reiz teicu, kā pilnīgā klusumā man paliek ar sevi bail, jo tad var dzirdēt, ka viss patiešām ir kluss. ka iekšā neviena nav.
vakarnakt kārtējo reizi mēģināju parunāt. bet tad atcerējos ķirurgu polu, kurš vēlāk kļuva par terapeitu. viņš strādāja ar neārstējami slimiem pacientiem. viss, ko viņš darīja - sēdēja viņiem blakus un klusēja. stundu. divas.
tāpēc tagad es vairs nebēdājos. varbūt es tā ārstēju sevi.
pols vēlāk saslima ar vēzi. bet viņš nebija pārāk bēdīgs. jo viņa izpratnē, būt veselam ir tikpat nenormāli kā būt slimam. viņa doma bija, ka jeburos dotajos apstākļos vienkārši jābūt laimīgam. |
|