|
7. Jan 2013|08:55 |
man sāk palikt mazliet bail.
tā priecīgā dzīvošanās pa dienām, smiešanās, skriešanās. un tad nāk naktis, un es guļu acīm vaļā, nekas nelīdz, mēģinu saprast, kurā smadzeņu daļā kas notiek, bet netieku klāt.
reiz stāstīja piesaistes teorijas piemēru, nu labi, tas nav svarīgi. svarīgs ir piemērs, nevis teorija. viņi apgalvo. cilvēka emocijas nedarbojas pēc tortes principa - piemēram, ir viens gabaliņš dusmu vai baiļu, un tad to nolemj ''izgriezt''. izņemt ārā. bet tā tas nestrādā. emocijas nāk kopā. varbūt tā kā šahtera teorijā, kā nespecifisks fizioloģisks uzbudinājums, kuram pēc tam tikai piešķir nozīmi. visa būtība ir tā, ka cilvēks/bērns iemācās neraudāt. un mirkli vēlāk viņš vairs nevar pasmieties. jo nevar nejust kaut ko vienu. labākais, kas ir piedāvājumā - nejust nemaz.
nezinu, ko es daru ar sevi naktīs, bet naktīs es nejūtu sevi. tā ir tā briesmīgā lieta. naktī ir tik kluss, ka es pēkšņi saprotu, ka tas arī ir viss, kas te ir. klusums bezgalīgs.
un lai cik skumji tas neliktos, es mēģinu runāt ar sevi. sākumā klusām, tad skaļāk. pavisam skaļi. saku: lūdzu, raudi. kas tev sāp? parunā ar mani. lūdzu, parunā ar mani. kur tu esi? kāpēc tevis nav?
un neviens, neviens neko nesaka.
un arī raudāt nesanāk.
tikai gulēt pavisam nekustīgai acīm plati vaļā un klausīties. ja nu kāds piepeši pavisam klusām tur iekšā ieelpojas. neviens taču nevar tik klusi gulēt. ziema nav nemaz tik barga. |
|