|
16. Dec 2012|17:26 |
nebiju pamanījusi, pa kuru laiku tik smaga kļuvu, ka pusi vakardienas koncerta raudāju;
bet liekas, tur drīkstēja;
beigās visi dziedāja par rudziem;
un skatuves aizmugurē stāvošais artūrs irbe, man liekas, jutās tāpat kā es, ne īsti savā vietā, bet tik laimīgs; lai gan viņi visi tur izskatījās laimīgi;
visskaistākās piecas minūtes bija tad, kad elizabeta kavēja, kaupers stāstīja, kā sīpoliņš padomju laika multenē brauca uz koncertu (kāds ir redzējis kaut ko tādu???), kā viņiem meža vidū salūza mašīna, daži laboja, garā ne tik stiprie raudāja, bet sīpoliņš kā jau ņiprs zēns devās ar kājām un ieradās laikus; bet viņš mācēja dziedāt tikai grupā, tādēļ viņam bija jāvelk laiks un viņš zīmēja gurķi un torni. un faktiski, kaupers teica, tas ir tas, ar ko es tagad nodarbojos, ja elizabeta kavējas un mums ir izmaiņas programmā, un mēs nezinām, ko darīt, bet, tā kā es tik labi māku vilkt laiku, jūs par to pat nenojaušat. tad kaspars zemītis, vienīgais, kurš zina, kā jāģerbjas uz koncertu, milzīgu ovāciju pavadībā klanījās ar balto kaklasaiti līdz pat zemei, tad kaupers skaņoja ģitāru, tad viņi dziedāja pavisam klusi;
labi, ka lietas nenotiek pēc plāna. |
|