|
4. Maijs 2011|16:54 |
man tas ir kādam jāizstāsta, drīkst te?
jo neviena cita man tagad nav.
vakarnakt visi gribēja parunāt viens ar otru, nu, es ar viņu, viņš ar mani. visiem ir skaips un austiņas. viņam ir arī kamera. tā ka es varu skatīties acīs un nerunāt nemaz. pietiek.
un tad vakar viņš saka, ka nesīs mani uz gultiņu. kurā pusē tu gribi būt? un es saku, ka tā nedrīkst uzvesties. ka es esmu te. viņš ir tur. pa vidu jābūt saprātam. esi nopietns. kreisajā pusē.
es nejokoju.
tad es esmu kreisajā pusē un varu skatīties acīs. vai uz zobiem. uz krūškurvi. man patīk, kā izskatās cilvēku ribas, kad viņi elpo. nu, vismaz viņa ribas, kad viņš elpo.
un tad viņš prasa, vai es gribu viņu satikt. kad viņam atbraukt. jo es jau laikam kādu laiku vēl palikšu.
un tas ir briesmīgs brīdis, jo piepeši visas barjeras pazūd. piepeši man gribas, lai viņš ir te.
kad tu zini, ka viņa te nav, tad ir miers. nav un viss. bet tādas lietas visu pazudina. pamodina. nedrīkst tādas lietas runāt.
un tad vairs nav miera.
un tad notiek pats ļaunākais, kas var notikt. ierodas kaķis. ierodas kaķis un apguļas uz datora, manā vietā. un murrā. un glaužas klāt. manā vietā. un neviens jau viņu nedzen prom. mīļš minka. galvu pabužina. vēderiņu pabužina. minka svētlaimē.
nesaku neko.
klausos, kā dzīvs naids manī aug.
tas kaķis ir manā vietā.
un tad es piepeši pavisam skaidri, kristālskaidri zinu, ka gribu viņu nogalināt. ne jau kaķi. viņu ikvienu, jebkuru, kas varētu būt tur, manā vietā.
otrs cilvēks ik pa laikam saka, ka ir greizsirdīgs. un ka tas ir ļoti smagi. un ka viņš saprot, cik stulbi, bet neko nevar ar sevi izdarīt. es klausos, nesaku neko, tikai jūtos tāda liela un varena un pārāka, jo es neesmu greizsirdīga, onē, es varu smieties un jokoties un stāstīt par visām skaistajām meitenēm, kuras viņam būtu jāprec, un man nesāp, nesāp.
un tad, piepeši, re, kāda es esmu, un es vairs nevaru, kaķis paliek pavisam traks un ārdās, it kā gribētu tikt otrā cilvēkā iekšā, un es metu austiņas pret zemi un slēdzu ārā elektrību, ne čau, ne atā, vienkārši fuck off, un mēģinu aizmigt, bet viss iekšā deg, deg, deg.
kā es protu sev melot.
un kā es sevi nepazīstu.
un neko jau tur nevar padarīt, būs vien jāsadzīvo ar sevi tādu arī. draudzīgi, ar mīlestību jāsadzīvo. |
|