|
15. Mar 2011|22:18 |
tā, kā kritu šodien, nekad nebiju kritusi.
pēc pirmajām sāpēm apvēlos uz vēdera un grauzu ledu, atguvos, kad seja sāka sāpēt vairāk par sasisto daļu.
bet tad tā smējos, kā jau pāris nedēļas nebiju smējusies. it kā kaut kas liels un smags būtu kritis un sašķīdis un prom.
bet, tā kā esmu mācīta mācīties no visa, kas notiek, sagaidīju zvaigznes un izgāju aprunāties, tiešām, par ko tā, un manas izdomātās kosmosa balsis saka - un kā savādāk lai tevi te noper, jeb vai tu iedomājies, ka vienmēr varēsi darīt, kas ienāk prātā, un pēcāk prasīt, lai dzīve visu sakārto un nokārto, kamēr tu te sludini kosmisko mīlestību, mēs te jūkam, mēģinot nepieļaut visas tās sekas, kam jāseko.
iebēgu istabā, paslēpos zem segas un mēģinu izlikties aizmigusi - gulošos nesit.
peaceeeeee!!!! |
|