|
1. Mar 2011|09:39 |
pēdējās divas dienas, kopš iesniedzu atlūgumu un nopirku biļetes un sāku raudādama lasīt visu par itāļu valodas gramatiku (nē, viņi nav latgaļi!), man vairs nav īsti atlicis laika ēst vai gulēt. šorīt bezspēkā liku rīsu karoti mutē un nevarēju saprast, kas tas ir. likās, ka kaut ko tādu esmu darījusi iepriekš, bet īsti droša neesmu. visbriesmīgākais, ka tas pats ir ar saldējumu. lai to saprastu, jāzina, ka manā izpratnē saldējums ir absolūtais viss, tur ir ogļhidrāti, olbaltumvielas un tauki, ziemā tas sasilda, vasarā atvēsina, to var ēst atr praktiski jebko un tas ir no gotiņas. lūk.
bet tam visam nav īstas nozīmes, vismaz ne līdz brīdim, kad atskan izmisis zvans no latgales - manas gotiņas pēdējās divas dienas vairs īsti neēd. pat ne miltus (lai to saprastu, jāzina, ka milti gotiņai ir apmēram tas, kas man saldējmus). un teliņš nedzer pienu. un gotiņa dod ļoti maz piena.
es nezinu, vai šim stāstam ir morāle, bet varbūt tas nozīmē, ka jābeidz tā baroties no citiem. |
|