|
25. Jan 2011|19:46 |
mēģināju skatīties aronofska gulbju ezeru, un salūzu jau 23. minūtē. tad, kad viņa ir piepeši tik ļoti laimīga, un ir skaidrs, ka jānotiek kaut kam briesmīgam. un tad es darīju tā, kā daru parasti, un tieši tāpēc parasti visas filmas skatos viena, jo neviens cits nav ar mieru pašā biedējošākā vai garlaicīgākajā minūtē visu apturēt, atvērt atbilstošo vikipēdijas šķirkli un tad vai nu skatīties, vai neskatīties tālāk. bet man savādāk nesanāk. ļoti negribas pieķerties tiem, kas tik un tā beigās mirs vai mani nodos.
bet šoreiz jūtos sev kaut ko svarīgu atņēmusi.
vienīgi ar trīru nekrāpjos, nav vērts, tur visu laiku sāp. |
|