|
11. Dec 2010|01:55 |
viņš man sūta zvaigznes un kalnus.
un tas - sāp.
nedrīkst tā otra dvēseli redzēt.
vienkārši jādraudzējas ar vienkāršiem cilvēkiem.
bet vienu lietu gan es šodien izdarīju, ko es negribu aizmirst. izglābu savu koncertu. stāvēju trešajā rindā aiz barjeras, un man blakus meitenīte, nu, līdz vēderam. un es skatos uz viņas gludajiem matiem un jūtu, ka nedrīkstēs lekt un krist, jo viņa būs jāsargā. un viņa skatās augstu gaisā uz metāla konstrukcijām, nekā cita jau neredz.
tad nu es parunāju ar meitenīti un parunāju ar cilvēkiem pie barjeras. sākumā viņi negribēja sarauties, bet tā meitene nepazudīs. viņa iekrampējās labi kārtīgi un telpa izpletās.
un es lecu un lecu. |
|