|
10. Nov 2010|21:23 |
mēģinu atcerēties, kad pirmo reizi jutu tās sāpes.
tad vēl manis nebija. un man bija jābūt mājā ar baltām tapetēm, visas taciņas no baltiem oļiem, tuvumā jūra smaržoja, atceros tapetes, baltas un zeltainas, var jau būt tas zelts no saules. es būtu mazs itāļu puika. viss sarunāts.
un tad – strāva, vilkme, melnais caurums, un es esmu lielā tumsā un sveša sieviete saka, ka mani ļoti grib. un es saku viņai nē, stāstu par savām baltajām tapetēm un oļiem, varbūt citreiz, - bet viņa tikai velk mani sevī iekšā un es nevaru saprast, kā tas var būt un kāpēc es ļaujos, tāda mīlestība, kurai neko nevar padarīt.
tāpēc es diez ko neuzticos mīlestībai, tā kaut ko nodara brīvībai.
un es redzu savu tētiņu, kā viņš stāv gabaliņu tālāk un neredz neko no visa, kas notiek, jo viņš skatās uz otru pusi, gaida savu draugu. ļoti uzmanīgi tētiņš skatās uz otru pusi un gaida savu draugu piedzimstam.
un tu saproti, ka tevi negrib. |
|